Bērnību atceramies?

Džuliana, nu re, tad Tu saproti par ko es runāju. :)
Es tieši pirms kādiem diviem gadiem sēdēju ilgi pie kompīša, kamēr atradu to multeni.

Bet man ir svēta pārliecība, ka šitā baidīšana, man ir likusi pamatus bailēm no tumsas pat šādā, apzinīgā vecumā. Tāpēc ar savu bērnu baidīšanu būšu uzmanīga.

Man neļāva spogulī mērkaķoties, šķobīties, jo tad palikšu pati par mērkaķi.
Vēl atceros, ka pati izdomāju, ka visas mīkstās mantiņas redz visu, ka ir dzīvas, jo, kad ieskatās kādam lācim tajās stikla actiņās, tad var redzēt savu atspulgu, kad ieskatās mammai acīs - arī var redzēt savu atspulgu.. AHA - tātad mantiņas ir dzīvas! :D Tāda bija mana teorija.
Ā, vēl, ja es neklausīju, biju nekārtīga, tad mani vienmēr baidīja, ka atnāks BABĀNS un tad būs slikti! :D
Par mēnesi pirmo reizi dzirdu...

Vai, bērnus šitā baidīt nevajag. Man peldēties ir bail, jo bērnībā man teica, ka nāriņs dīķī velk iekšā un ēd mazus bērnus. Un kad vēl pie dīķa atradu saplēstas lelles roku.....

Man bērnībā bija rotaļa- paņēmu rokās palielu spoguli bez rāmja un staigāju apkārt, skatoties spogulī. Šķita, ka staigāju pa griestiem , apeju apkārt lampai, kas no griestiem karājas utt. Kas izlasīju grāmatu "Alise Aizspogulijā", likās- nu ir vāks... es esmu bijusi Aizspogulijā . :D

Vecāki stāstīja, ka upē dzīvo ūdens velns un, ja iešu viena peldēties, viņš mani ievilks ūdeni un es netikšu ārā.
Vēl bija kaut kas par šķobīšanos, ka, ja daudz šķobīsies, tad seja paliks tāda uz mūžu.
Gan jau vēl kaut kas, tik nespēju atminēties :)

Man arī bija par tām sēkliņām. Un par velnu šūpošanu uz kājām zem galda. Arī par svilpošanu telpās - velns atnākšot. Vēl arī teica, ja spļaušot ugunī, tad uz mēles čūlas būšot.
Par to filmiņu - man bērnība ļoti patika. Es pēc tam neļāvu tētim nekad neko zemē mest un vēl tagad, ja kāds ejot ar mani nomet kaut ko uz zemes sāku teikt par to, ka atnāks Netīrelis :D
Dažreiz zālē sēžot nokrāsojas drēbes zaļas, tad mamma man stāstīja, ka tur dzīvojot maziņš un zaļš pūķītis, kas krāsojot drēbes ar savu elpu.
Draudzene stāstīja, ka Botāniskajā dārzā dīķī dzīvojot nīlzirgs. Mēs pa kluso ielavījāmies pāri sētai un tad es stāstīju mammai, viņa protams ļoti smējās.
Daudz muļķību pati izdomāju bērnībā. Piemēram, ka mākoņi ir no cukurvates. Parasti es lielākās muļķības sētas bērniem stāstīju, jo man bija dzīvākā iztēle :D

man tas pats kas librai - bija ljoti bail no lelleem. arii man ome pateica, ka vinjas ir dziivas.

Es arī gribu tādas atmiņas.

Atceros, kad man bija kādi 12 gadi biju vasaras nometnē un tur bija tā, ka dušas atradās citā ēkā, un tā kā man negribējās vienai iet pa tumsu līdz dušām, sastāstīju savām istabiņas biedrenēm, ka, ja viņas nemazgāsies viņām sapūs un iepelēs paduses...un viņas noticēja! :D

Mums ar māsu 8 gadu starpība. Viņa reiz teica, ka māk sev noskrūvēt galvu un nest rokās, es biju ļoti greizsirdīga, kad man nesanāca. Vēl viņa stāstīja, ka negaisa laikā logu vajag turēt ciet, citādi zibens ienāks istabā un neies ārā. Savukārt vecāki biedēja ar parastajām lietām - svilpošana istabā, skatīšanās akā, dibena rādīšana mēnesim, augļu\ogu sēklu ēšana, čūskas nekārtīgā istabā utt.

Es biju ļoti naivs bērns, un ticēju visām pasakām ko man stāstija:

1. svēti ticēju, ka bērnus atnes stārķis un atstāj kāpostos, manai omei tieši bija dārzs ar kāpostiem, tāpēc katru dienu gāju un dārzu un meklēju vai tik man nav brālītis atstāts! Lieki piebilst, ka biju vīlusies, ka vasara beidzās kāpostus novāce, es tā arī paliku bez brāļa!

2.ziemassvētku vecītis un lieldienu zaķis bija pilnīgi rēlas būtnes manā uztverē diezgan ilgu laiku!

3. kā jau meitenes teica, arī man stāstīja, ka ja ēdīšu arbūzu, ķīršu, plūmju kauliņus, vēderā izaugs koks, bet man tā ideja tīri labi patika, tāpēc arbūzu kauliņus ēdu speciāli.

4. Putra obligāti jāēd savādāk nebūs spēka iet ārā un spēlēties!

5. Vēl bērnībā es ļoti ticēju Dievam, jo mana vecmammas regulāri iet uz baznīcu, tāpēc viņa man tādus stāstus stāstīja, kā dieviņš visu redz un ja es slikti uzvedīšos, tad viņš nāks un nebūs labi! Kā arī vēl viņa man stāstīja kā viņš tur augšā dzīvo savā paradīzē bla bla bla!
Man viss tas stāsts bija tā vizualizēts galvā!!!

Un vēl vecmammas man iestāstija, ka man ausis kustās kad es meloju, un tam arī es svēti ticēju.

Man arī bija, par kāju šūpošanu,čūsku parādīšanos nekārtībā, kauliņu ēšanu , kā arī, ja neapēdīšu putru nebūs spēks.
Mamma teica, ja mājās svilpos - zagļi nāks. Kopš tās reizes nesvilpoju - vienīgi, ja suns mežā jāsasauc.
Ja urbināšu degunu , man paliks viņš liels, kā kartupelis.
Ja mirklī, kad bolīšu acis, mani kāds nobiedēs, man paliks šķības acis uz visiem laikiem. Vairs nekad neesmu bolījusi acis. :)

Man bija iestāstīts, ka virs plīts, ventilācijās lūkā dzīvo bubulis, tad nu plītij ne tuvumā negāju. :D
Knupīšus atdod mums ar māsu bija pavisam vienkārši, bija piedzimuši aitas mazuļi un vecāki teica, ka viņiem knupīšus vajag vairāk nekā mums, tad nu visi gājām mest pāri aizgaldam savus knupīšus, diezgan viegli atradināja mūs. :D

Es biju gudrs bērns un nevienām muļķībām neticēju.
Zināju, ka mammai nepatīk, ka žāvājos vaļā muti, nevis man tur kas ielidos vai iekakās, lai gan teica to pašu :)
Par to mēnesi un augšā raušanu gan dzirdu pirmo reizi :D

mums privātajā mājā ir aka, un vecmamma man maziņai stāstīja, ka nedrīkst skatīties akā, jo tur dzīvo sams, un viņš ar ūsām mani ievilks iekšā!
pašai tagad atceroties smiekli nāk!:D

Vienīgais, kas man nepatīk, ka mani pieradināja pie māņticīgām muļķībām, piem., ja mājās svilpos, naudas nebūs vai nedrīkst dot naudu tieši rokās, jāliek uz galda. Kolēģes iepriekšējā darbā neviena nelika maku uz galda, arī naudas nebūšot, tad nu mani ar ieradināja.
Man nepatīk būt māņticīgai.

man pie visiem maniem nedarbiem piesauca BUBULI vai UNCANU, kas dzīvo ūdeni..
ja neizēdu porciju - bubulis nākšot un mani lamāšot.

vēl man teica, ka, ja es mēdīšos un bolīšu acis, tad man tāda seja paliks uz visiem laikiem. un tad es katrreiz aplauzos, kad gribēju izķēmoties, jo bija bail, ka palikšu ar šķību seju :D

Teica,ja sēdēšu uz galda,tad izaugs ūsas. Un ja neklausīšu, tad tētis paņems lielo siksnu, kas, protams, nekad nenotika, jo mani vecāki nekad neuzdrošinātos nopērt ar siksnu :D

Kad agrāk pa vasaru dzīvojos pie omas, viņa man pastāstīja par citplanietēšiem, kas reizēm naktī nozog cilvēkus miegā un parasti no rītiem viņus atgriež atpakaļ, bet ir daži gadījumi, kad arī neatgriež, bet gan patur viņus pie sevis. Man tajā naktī bija TIK ļoti bail gulēt. Atceros, ka ārā vēl braukāja dažas mašīnas un tad tā lukturu gaisma iespīdēja istabā, likās, ka citplanietēši ieradušies. :D