Tā ir, ka visu mūžu man ir viens un tas pats puisis. Iepazināmies sen, esam kopā jau sen, neviens cits nekad nav bijis. Kad viņš ir blakus, esmu ekstāzē, dievinu ar viņu pavadīt laiku. Kad viņš ir prom - mācās visādas domas virsū, ka interese no manis ir lielāka nekā no viņa, kāpēc viņš galīgi nav romantisks, kāpēc viņu neinteresē nekas, kas ar mani notiek un tā, atceros visu slikto, ko ir teicis, u.tml. Tās domas nāk virsū, jo, kad viņš ir prom, viņš tā kā pazūd, norobežojas un nav nekāda kontakta. Un nu nāk interesantais - viņš brauks prom, tā uz ilgu laiku. Es pareģoju, ka būs kārtējais "pazušanas gadījums". Un man tik bail, ka tā būs, ka liekas labāk tagad visu izbeigt, lai gan, kad viņš ir klāt, ir labi. Vai man tomēr nogaidīt un skatīties kā būs?