Gribu pačīkstēt nedaudz,jo nav neviens ar ko parunāt! :(
Man ir 17 gadu.. es strādāju par apkopēju,par vergu,jo darbs ir nenormāli grūts,8h dienā tīru citu sūdus,utt. Strādāju otro ned...dēļ mammas jo viņai nepieciešama palīdzība! Es protams sapratu ka man ir kaut kas jādara. Atradu darbu,jā...bet tagad vairs nevaru izturēt,katru rītu braucu uz darbu raudot,par to ka man tāds liktenis. Ceļos pus5 no rīta..mājās esmu ap 4. Tad arī eju gulēt,jo nogurums vienkārši nogalina,arī mugura,kājas (neesmu vispār pieradusi pie slodzes). Sanāk,ka visu laiku noguļu un tāpat no rītiem nevaru piecelties. Mamma mani nesaprot... kur ir palikusi mana mīļā mamma? Sobrīd viņa domā tikai par naudu,ko mēs darīsim ja aiziešu,utt. Bet es viņai teicu,ka citreiz ir svarīgākas lietas par naudu,piem. mana veselība. Mani nervi iet čupā. Vienmēr esmu bijusi kautrīga,sevis nemīloša meitene,2.g atpakaļ cīnījos ar depresiju,tagad kad man viss ir kārtībā,darba dēļ man atkal viss pasliktinās. Kāda vispār var būt pašapziņa,tīrot tualetes? Man jau ir žēl mammu,bet tas ir par traku. Es tā nevaru dzīvot. Man vispār dzīves nav,es dzīvoju lai nopelnītu 160ls mēn. Jauki... Es zinu,ka ar čīkstēšanu neko nepanākšu,es atvainojos,bet es ceru ka mani sapratīsiet :(
26
