Kā mainās attiecības gadiem ejot?

Vairāk nekā 5 gadi, tas jau ir daudz, citiem tā jau notiek daudz ātrāk...
Sākumi vienmēr ir patīkamāki, savādāki, labāki, manuprāt tur tik tiešām ir jābūt ĪSTAJAM, lai tās sajūtas saglabātos ilgstoši...

protams,ka attieciibas mainaas..neesmu gan tik ilgi ar nevienu bijusi kopaa..
iespeejams,ka veelaak ,peec tiem gadiem,juus jau esat kaa labaakie draugi,taadaa zinjaa,ka zinat visu viens par otru,ruupeejaties utt...-bet ja kopaa ir interesanti,tad tas arii viens no svariigaakajiem faktoriem. vismaz man-.-ja ir interesanti un gribas tuviibu ar vinju,tad attieciibaas viss ok.
ja juuties taa,itkaa buutu sveshinikei,tas gan nav patiikami...vajag jums vairaak kaut ko kopiigi padariit..

Esam kopā 8 gadus un joprojām ir tā iemīlēšanās sajūta- vēl vakar teicu, nezinu- mīlu tāpat kā pirmajā dienā vai pat vēl stiprāk vienīgais, kas mainījies, vairs nonstopā nebučojamies, kā tas bija sākumā, randiņu periodā

Esmu attiecībās 7 gadus, un, jā, protams, attiecības mainās. Jo paši cilvēki mainās, kļūst vecāki, prātīgāki, gudrāki, emocionāli stabilāki. Tādas paliek arī attiecības
Protams, nav vairs tās rozā brilles, tauriņi vēderā un cenšanās būt labākam nekā patiesībā esi. Pietrūkst arī tas randiņu periods, aplidošana, otra izzināšana un noslēpums.
Bet, kopumā ņemot, attiecības vienkārši ir iegājušas citā fāzē - no iemīlēšanās fāzes mīlestības fāzē. Un mīlestība ļoti atšķiras no iemīlēšanās, tas vairs nav utji puķi, tā ir ikdiena, rutīna, rūpes par ģimeni.

Man liekas, ka mums tā dzirkstelīte, viss ir zudis. Patīk ar viņu dzīvot kopā, bet nejūtu vairs to kaisli, brīžiem liekas, ka nejūtu seksuālu pievilkšanos pie viņa, un nezinu ko darīt, kāpēc tā ir.
Gribētu, lai es arī varētu teikt kā sinchy, ka mīlu tā pat kā sākumā, bet tā vairs nav. Varbūt kādi padomi? Negribu vairs rutīnu, sekss mums arī ir reti, mīļošanās tādas arī vairs nav, pārsvarā katrs esam savā istabā un daram savas lietas, kad vēlos runāties, tad pēc kāda laika saprotu, ka visu laiku es tik runāju un viņš neko, saka, ka nav nekas jauns ko stāstīt, ka zin, ja ja kautko man pajautās, jau zin manas atbildes ko teikšu... Protams man arī nav tā, ka kautkas jauns notiek visu laiku, bet runāt es tā pat runāju, kaitina ka viņs tik saka-aha, jā , jā un viss.

Avene, esat mēģinājuši brīvdienās kaut kur aiziet, aizbraukt kopā ar draugiem, citiem pāriem? Būs kopīga nodarbošanās, vēlāk mājās pārspriedīsiet dienas emocijas, notikumus Un bieži vīrieši kļūst mīlīgāki, ja kādu laiku pavada kopā ar citiem mīlīgiem pāriem - mani novērojumi

avene, nomierinies, tas, kā jūties un kā ir, ir pilnīgi normāli Nu varbūt dažiem pāriem arī pēc 20 gadiem ir nenormālā dzirkstele un mīlas uguņi iet pa gaisu. Bet lielākajai daļai cilvēku tā nav. Pirmos pāris gadus ir iemīlēšanās un pārējos 50 gadus ir centieni atgriezt to, kas bija tais 2 gados. Bet ir jāsaprot, ka pilnībā tas nav atgriežams. Protams, var doties ceļojumos, taisīt romantiskos vakarus utt. (un tas ir arī jādara), bet pilnībā to atgriezt nevar (ja nu tikai emocijas uz mirkli). Attiecības vienkārši ir iegājušas citā fāzē. Jo ātrāk to sapratīsi un pieņemsi, jo vieglāk būs dzīvot. Te vienkārši jāatrod veids, kā būt laimīgam, esot šajās attiecībās.

Protams, daudzi to nesaprot un negrib pieņemt. Viņiem liekas, ja dzirkstele ir zudusi, tad nu viss, mīla ir galā. Un sāk krāpt, šķirties utt. Cilvēki vienkārši neprot pieņemt dzīvi

Iet 8.gads, jūtas ar kaisli joprojām abpusēji tiek saglabātas. Mainās tikai dzīves kvalitāte, ja satiekoties mēs bijām vēl skolēni un tikāmies vakaros pēc stundām, tad tagad loģiski ir kopīga mājvieta, dažādi kopīgi plāni, varam atļauties daudz ko vairāk utt.
Nezinu, es, piemēram, neesmu no tām, kura mājās pat sēžot skatīsies tikai TV un spodrinās grīdas, vienmēr pārsteidzu savu vīrieti ar izskatu, kaut kādiem piedāvājumiem, idejām, arī viņš tāpat kaut ko izdomā, nu nav tā, ka katra diena ir kā viena gara diena...
Man šķiet tā ir vienkārši katra cilvēka daba, pāra daba, ja pāris gribēs saglabāt to kaisli, tad starp viņiem kaisle pastāvēs pat 50 un 60 gadu vecumā. Ļoti ceru ar vecumu to visu saglabāt

Man vienkārši bail jau tagad tā dzīvot, ka esam gandrīz kā sveši un ja vēl ar to apradīšu, liekas, ka kādam no mums atradīsies kāds cits drīz vai laika gaitā un pat nemanīsim, ka vairs neesam kopā un neko necentāmies darīt, lai jūtas atjauninātu un būt kopā. Man nav apkārt cilvēki kas ir kopā tik ilgi cik mēs un ja kādai no draudzenēm likās, ka viņai ir ideālās attiecības, bez strīdiem, ka puisis ļoti centās iepriecināt draudzeni, likās, ka viņiem jābūt kopā, bet draudzene saprata, ka tomēr nemīl to puisi un izšķīrās visiem par pārsteigumu. Līdz ar to man nav ar ko salīdzināt, nezinu kādas ir attiecības cilvēkiem kas dzīvo ilgi kopā, jo sākums tiešām vienmēr ir skaists, bet gribas, lai turpinājums arī ir skaists.

uz sūdīgo pusi, bet nu man viss vēl priekšā

mani vecāki ir kopā kādus 35 gadus un viņus jau nu noteikti netur kopā dzirkstelītes, iemīlēšanās sajūta utt. bet gan bērni, mazbērni un māja. kas jūs tur kopā?

Es ar savējo esmu ilgāk kā 5 gadus, attiecības ir nedaudz mainījušās, bet viss ir ok! Joprojām vēlamies pavadīt viens ar otru katru brīvu minūti, varbūt tas citiem liekas nenormāli, bet mums tas liekas ok!! Neesam vairs iemīlējušies,bet joprojām ļoti velk vienu pie otra... Jā un gribu piebilst, ka tāds rozā briļļu periods mums nekad nav bijis! Attiecību sākumā daudz strīdējāmies, ir gadījies arī iedunkāt vienam otru tā spēcīgāk, bet tgd mēs esam diezgan mierīgi, mājās ir īsta miera osta! katras brīvdienas vēlamies pavadīt kopā un vienmēr izdomājam ko interesantu, kopā nekad nav garlaicīgi! Vispār man šķiet, ka attiecības ir palikušas daudz labākas nekā tās bija pašā sākumā!!

Vulcano
Mūs, es domāju, tur kopā 10 gadi ko esam kopā, 8. mēnešus vecs mazulītis, iespējams mīlestība, vai pieradums, vai es pat vēl nezinu kas, jūtas viennozīmīgi, bet ne tādas kā tad.

esmu kopā ar gandrīz 5 gadi. iet kā pa celmiem, šad tad man tā kaitina viss ko viņš dara, tā, ka domāju, labāk dzīvotu atsevišķi vai vēl kā. bet kad iziet pa durvīm jau sāku skumt. un jā pēc šiem gadiem es varu teikt, ka vēl aizvien mīlu viņu. kā viņš izturās pret mani? labi, mīl mani. citreiz ir aizņemtāks, nepievērš tik daudz uzmanības, bet visā visumā ir ok

protams, ka ir pieradums. esi pieradis pie si cilveka. juties ne sava ada, piem, ja esi ilgaku laiku viens. agrak viss skita roza, tagad es zinu patieso dabu. un viens ir vai nu pienem un dzivo talak, otrs-nepienem un skiries. tad vel kaisle nav tada ka argak, bet paliek kas dilaks-ciena, kopigas intereses(tas ir abu veidots pamats)

Protams, ka attiecības mainās. Ir sabrukušas ilūzijas par perfekto dzīvi un mīlestību, kādu rāda salkanajās filmās, skatījums uz attiecībām kļūst ļoti reāls, aizvien vairāk pieņemam lietas, kas kādreiz likās nepieņemamas, jo apzināmies - ideālu nav.

Godīgi sakot, es nemaz nevēlētos pavadīt kopā ar mīļoto katru brīvo minūti kā tas bija randiņošanas sākumā. Mēs dzīvojam kopā, daudz ko darām kopā, bet katram ir arī savas lietas.
Man pašai šādas attiecības patīk daudz labāk - daudz mierīgākas un harmoniskākas.

_avene_!

Mums kopā drīz būs 20 gadi, ir ģimene, bērni!
Attiecības krasi mainījušās, otrs cilvēks ir tik ļoti iepzīts ka, atliek vien pieradums, pienākums, atbildība!
kopā tur bērni, nekas laikam vairāk, un tas ka bērniem nepieciešama ģimene. Sex labi ja 1 x mēnesī, kaut kāds! Ir jau daudz rakstīts ka vajag attiecības renovēt vai vēl kaut kā gudrāk, bet, saproti, otrs cilvēks ir tik ļoti iepazīts ka, tur nav iespējams neko renovēt!
Pavērojiet tos pārus kas kopā 15-20 un vairāk gadus, kas tad viņus tur kopā?
Man šķiet, ka tā dzirkstelīte kas ir sākumā pārim vienam otru iepazīstot ir, es teiktu Dieva ielikta, jo, pretējā gadījumā, kā tad veidotos ģimene, dzimtu bērni, turpinātos dzimta?

Protams, ka ar laiku viss mainās. Ja visu mūžu gribas rozā briļļu periodus vai kko tml, tad ik pa 3 gadiem jāmeklēcitas attiecības (loģiski domājot). Citā gadijumā vienkārši jādomā kaut kas jauns, kā atsvaidzināt attiecības un tml.

_avene_
manuprāt Tavas sajūtas ir pilnīgi normālas, piekrītu meitenēm, kas teica, ka tā ir normāla parādība visās ilgākās attiecībās. Visiem mums gribas, lai ir kā sākumā, visiem, kko jau izdodas tādu saglabāt - citiem pāriem vairāk, citiem mazāk, bet attiecības viennozīmīgi mainās, un tadd jau tiešām, ja gribas, lai visu laiku iemīlēšanās, tad jāmaina puiši ik pēc pāris gadiem, kā ar katru beidzas tas sākums, tā mainam..
Tas tak būtu sviests, tad nebūtu ģimeņu, bērniem vecvecāku utt. Ir jāpieņem, ka tas tā notiek, un jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai attiecības uzlabotu, lai ienestu ko jaunu, lai paspilgtinātu labo, kas tajās ir