filmu noskatījos līdz pusei, un iespaidu neapšaubāmi par to visu guvu.
protams, ka cilvēks grib sev visu. un ar to viņš arī aprobežojas, arī šajā filmā ir tikai "Es!", "Man!", "Es visu kontrolēju, visums (Dievs?!) darbojas man par labu", utt. - mana pieredze ir tāda, ka - domā vai nedomā kaut ko, tāpat notiek TĀ, KĀ NOTIEK. es uzskatu, ka ir jāapzinās, ka ir arī kāds lielāks spēks par mums - sauc to kā gribi - liktenis, Dievs, augstākais, utt., kurš tad arī dod to gala lēmumu ikvienā mūsu situācijā. protams, ka ir jālūdz (arī filmā teikts - vispirms pajautā, ko gribi!), bet aizmirsta ir lieta, ka 'ne viss tas, ko tu gribi, ir tas, ko tev patiešām vajag'. ticu, ka ir kāds, kurš to visu izsver un konkrētajā brīdī dara mums to vislabāko.
piekrītu arī filmā teiktajam par pateicību - tas nu ir skaidrs - ja gribi ko vēl, paskaties uz to, kas tev jau ir.
bet citādi.. domu spēkam joprojām neticu. jo, varu domāt ar visiem 100% par kaut ko, un notiek tieši pretēji, kā arī ir tik daudz nejaušību dzīvē, par kurām tev pat nav laika iedomāties.. protams, tās galu galā izrādās likumsakarības, bet ne jau tāpēc, ka par tur kaut ko domā (tik daudz domājot un kontrolējot savas domas, manuprāt, var aiziet pat sviestā..kas tā vairs par dzīvi), bet vienkārši IR kāds, kurš to visu redz.
iespējams, filmas otrajā pusē, ko nenoskatījos, jo vienkārši apnika šis "ES! Man!" uzstādījums, bija viss tas, par ko runāju, varbūt arī nē, katrā ziņā - manā dzīvē ir pierādījies - tāpat notiek, kā notiek, domā kaut ko vai nedomā. tas, ka tev ir jābūt atvērtam notiekošajam, tas, protams. bet citādi - tāda neliela smadzeņu skalošana tas viss.
4183
