6dien biju Imantdienās. Kad bija neliels pārtraukums, viens puisis uzrausās uz skatuves, rožu pušķis rokās, pateicās, ka viņam dota šāda iespēja, izsauca meiteni un pajautāja, vai viņa kļūs par viņa līgavu. Meitene, protams, piekrita. Džeks izskatījās ļoti satraucies, bet nu bija jau labi. Publika applaudēja. Apkārt dzirdēju daudz pozitīvu runu pēc tam. Citiem likās, ka bija skaisti. Bet man nepatika. Es pat nesapratu, kāpēc. Internetā vairākas reizes esmu skatījusies dažādus publiskās bildināšanas video, un daži par man ir šķituši ļoti skaisti un aizkustinoši. Bet 6dien, kad sapratu, ko tas džeks taisās darīt, sajutos ļoti nepatīkami, tāda sajūta bija, ka jāiet prom, ka negribu to redzēt. Likās, ka esmu gandrīz vai lūriķe, kas redz to, kas nav jāredz. Un tad sapratu, ka, ja mani izdomātu publiski bildināt, tā būtu katastrofa. Es nezinu, kā rīkotos, bet ar smaidu uz lūpām uz skatuves droši vien neuzkāptu, lai pateiktu 'jā'.
133
