Sveikas!
Mans stāsts. jau no bērna kājas esmu gribējusi kļūt par aktrisi, kaut kā bija tas tēlošanas gēns manī iekšā, pat tad, kad vēl īsti ne runāt mācēju, ne arī ko no pasaules sapratu. toreiz vēl tās vēlmes bija ļoti nenoteiktas (nesapratu ne, kurā virzienā iet, ne kas, kur kā pasaulē ir iekārtots), tad izaugu, pienāca 10. klase, sāku skatīties konkrētāk, kā savu ieceri īstenot. Noskaidroju, ka LV ir tikai viena skola, kas piedāvā aktieru apmācību un līdz ar to mans vienīgais reālais variants. uz ārzemēm nebraukšu, jo jau šeit, Latvijā, tā ir tāda diegan utopiska vēlme, jo konkurence ir milzīga un daudzi ir talantīgi, tad ārzemēs tikt šajā profesijā uz augušu ir neiespējami. Tas nenozīmē, ka es uzskatu sevi par netalantīgu, esmu spējīga un skolā man šīs lietas padevās ļoti labi, tiku sūtīta uz dzejas lasīšanas konkursiem, ludziņās saņēmu galvenās lomas un pelnīju par to labas atzīmes. Taču es tajā pašā laikā apzinos, ka tādu kā es ir simtiem un uz vienu vietu aktieros katru gadu pretendē apmēram 20 cilvēku, taču arī iekļūšana laimīgo sarakstā, kas tikuši nav garantija nākotnei, jo labākajā gadījumā trešdaļu no aktieru absolventiem pēcāk uzņem strādāt kādā teātrī.
Vārdu sakot, es stāvu ar abām kājām uz zemes un šobrīd jau saprotu, kā pasaulē grozās tās lietas. Man nav rozā brilles uz acīm un neceru, ka kļūšu par baigo holivudas vai vēl tur kādu zvaigzni, tomēr vēlme savu ieceri, protams, ir saglabājusies cauri visiem dzīves gadiem. no mazotnes līdz pat šim brīdim, kad jau esmu pabeigusi 12. klasi.
Aktiermeistarības kursu LKA uzņem reizi divos gados, šogad iekrita ''tukšais'' gads un, lai iestātos, jāgaida vēl gadu. Jūnijā absolvēju 12. klasi, respektīvi, es jau mēnesi sēžu mājās, vēl vienpadsmit tādus nosēdēšu - neziņā, kas būs, kā būs, vai tikšu, vai kas izdosies. Neziņa par nākotni smacē un galina. Jo vairāk lasu un klausos no pieredzējušākiem cilvēkiem par šo lietu, jo mazāk uzmundrinoša un cerīga manis izvēlētā nākotne kļūst.
Ko es vēlos dzirdēt no Jums? Padomus, kā rīkoties. Gaidīt gadu, tikmēr kaut kur piestrādājot, (neveiksmes gadījumā šis būs lieki izšķiests laiks) vai atmest visas cerības un stāties citā augstskolā un profesijā, kur ir reālas izaugsmes iespējas nākotnei?
Jeb stāties citā augstskolā, gadu nomācīties tur un nākamgad tomēr mēģināt iestāties kārotajos aktieros? Variantu ir daudz.
Vispār gribās jau dzirdēt uzmundrinājumus - ka ir jēga tam, ko šobrīd daru, ka viss sanāks. Varbūt kāda ir tiešā saskarē ar teātri un var dot kādu vērtīgu padomu no dzīves pieredzes? :)