Arī man ir audžutēvs ar kuru ir tādas ne baigi mīļās attiecības, bet nu tādas pa vidam.
Runājot par to palikšanu pa nakti. Maniem vecākiem arī ir uzskats, ka pa nakti svešam cilvēkam nav jāpaliek, ja nu vienīgi ir kāda baigi trakā situācija, jo piemēram patēvs ir tā audzināts no bērnības, ka vienmēr jāguļ pa nakti savās mājās, bet mammai vienkārši nepatīk sveši cilvēki mājās. Vienu brīdi bija tā, ka mans draugs nāca katru dienu ciemos un pēc kāda laika mamma paziņoja, ka tas jau ir pa biežu, ka viņa nevar justies ērti savās mājās. Protams, tad mēs kašķējāmies utt. (tagad man gan šķiet, ka tas bija muļķīgi). Pēc kāda laika mamma saprata, ka tas jau viss ir diezgan nopietni un lēnām pieņēma viņu par ģimenes locekli. :)
Runājot par to, ka patēvs audzina tevi tā sakot caur mammu. Arī man tā notiek, bet es domāju, ka tas ir tāpēc, ka kādā strīda laika viņš diez vai gribētu dzirdēt vārdus "Tu neesi mans tēvs. Tev nav tiesības mani audzināt". Un cik sapratu, tad viņi sākotnēji ar mammu jau norunāja, ka mana mamma mani turpinās audzināt, jo tā visu laiku ir bijis.
Vēl varu pateikt, ka tev noteikti ir psiholoģiskas problēmas tēva jomā (nevajag uztvert to kā uzbraucienu). Arī man tādas ir. Un šo problēmu dēļ ir ļoti grūti veidot attiecības ar patēvu. Vismaz man ir tā, ka negribu viņu laist pārāk tuvu, jo liekas, ka viņš mani varētu kaut kādā veidā sāpināt tāpat kā to ir izdarījis īstais tēvs. Tā teikt salauzts cilvēks.
Es arī atceros kā ir tad, kad ir tā sajūta, ka gribas ātrāk ar puisi kopā dzīvot, prom no mājām ātrāk. Tā teikt lekt augstāk par savu pakaļu, jo bez vecāku palīdzības tas nav iespējams, vismaz ne tavā situācijā, jo puisis vēl mācās.
Atceros, ka mamma man teica, ka es esmu mazs bērns, kas vēlas jau dzīvot pieaugušo dzīvi un savu statusu - bērns, pieaugušais, mainīju pēc vajadzības. Tad kad mainīju domāšanu un parādīju, ka spēju būt pieaugusi, cik nu gan pieaugusi savos 19 varu būt, tad arī attieksme no vecāku puses mainījās. Novēlu ar puisi mainīt domāšanu un pierādīt vecākiem, ka spējat būt pieauguši.