??

Īsti nezināju pie kuras kategorijas lai pievieno šo, jo tā skar gan attiecības, gan veselību, gan veselīgu dzīvesveidu, bet kopumā es to saucu par PROBLĒMU. Jau kādus 3 gadus esmu tāda kā sēne, kas visu laiku sēž mājās. Iepriekš bija skola - mājas -skola - mājas, taču tagad kad skola pabeigta ir tikai mājas-mājas-mājas. Īsti gribēšana un savā ziņā arī varēšana nav kaut kur iet ārā, bet ar savu dumo galviņu reizēm saprotu, ka svaigs gaiss ir nepieciešams, un izvelku savu pakaļu laukā pa durvīm, lai vakaros izmestu kādu aplīti. Esmu sapratusi, ka man ir fobija pret lieliem cilvēku pūļiem .. Laikam palēnām jūku prātā, jo izejot ārā, sajūta ir tāda itkā visi uz manis skatītos, rādītu ar pirkstu un aprunātu. Zinu, ka tā tikai liekas, jo iemesla īsti nav par ko tā būtu jādara. Sēžu pie loga un apskaužu tos, kas ārā dzīvespriecīgi braukā ar riteņiem, skraida un bauda sauli vai lietu. Es tā nevaru, man ir tikai pāris draugi (paziņas), bet tie paši mūždien aizņemti, un vienai arī kaut kur doties negribās. Vienīgais labums no tā, ka sēžu mājās ir tāda, ka māja vienmēr ir kārtībā. Īsti nezinu kāpēc šo rakstīju, un ko vēlos dzirdēt no jums - padomus vai nosodījumus, taču jutu, ka kādam man tas ir jāizstāsta. Ar domām esmu jau pie jūras, sēžu kino un eju uz randiņiem, bet īstenībā.. tepat vien esmu.