Es nedrīkstu viņam rakstīt, viņš nav pelnījis. Viņš ir prom un joprojām es esmu tukša vieta. Es viņam NEDRĪKSTU rakstīt. Bet es gribu. Visas iekšas dreb, kad viņš ienāk skype vai draugos. Jēga izdzēst telefona numuru, es zinu to no galvas. Tur viņš ir - smaida man pretī ekrānā visos sociālajos portālos, bet es... Es knapi turos.
Meitenes, es knapi turos. Es zinu, ka nedrīkst un nevajadzētu, bet pie katras sms, kas man atnāk es 2 sek laikā esmu pie telefona. Dievs dod,ka viņš uzrakstītu pirmais, būtu iemesls aizrakstīt. Kā sev ieskaidrot, ka tas viņam tikai liks domāt, ka viss ir okei, ka man būtu jābūt sirdssāpēm par visu (ir jau arī), kas man neļautu to darīt?