Sveikas.
Ilgi sekoju līdzi sarunām forumā un beidzot saņēmos reģistrēties.
Atstāšu savu bēdu šeit.Varbūt kāda vēl sniegs kādu padomu vai uzmundrinājumu man.
Šis jau vien sieviešu portāls ir,ceru uz sapratni.
Tā,mana tēma attiecības!
Esmu ar draugu kopā 4gadi,liekas daudz un viss cauri viņš viss zināms.
Bet problēma jau laikam nav viņā,bet ivien manī.
Viņš mani mīl,ucina,lutina .......nu varētu teikt ,gandrīz idiāls pret meiteni.
Pēdējo gada laikā,pamanu to ka man ar viņu nepatīk skūpstīties,mīlēties un šad tad dusma sanāk uz viņa par to ka viņš lien man klāt,kad nevēlos tikt traucēta.
Mīlēties laikam mīlējos ar viņu tikai tāpēc vien, ka tas ir vajadzīgs viņam,lai nerastos strīdi un mājās nebūtu nīgrums vai kašķi.
Vistrakākais ir tas,ka es meklēju mīlestību vai kaut kādu maigumu citos puišos.
Došu savu piemēru.
Pagaišo ned biju atpūsties ar draudzenēm ,balītē satiku jauku puisi ,kā rezultātā devu viņam veltas cerības uz sevi.
Tai brīdī kad bijām apskāvušies,turējām viens otram roku, jutos tik labi.
Mīlēta,kādam vajadzīga un tik droši.
Kas ar mani notiek? Sanāk tā ka,nu jau es lienu citiem vīriešiem azotēs,paslēpties,meklēt maigumu? Vai ko?
Patīk daudzi apkārtējie vīieši,bet uz savu puisi neskatos un nemekleju viņa azotnē patvērumu.
Jūs teiksiet ka mīlestība zudusi...nav man jūtu ...
Bet kur tā robeža ka to var pateikt?
Esmu apjukusi un mana sirds vairs nesaprot neko.
7
