pārpalikušais ēdiens.

Paarsvaraa visu neapeesto sviezu aaraa. Bet es gatavoju ljoti minimaali, liidz ar to, man taa nav nekaada probleema.

Nemetu ārā. Neesmu ta audzināta, kā arī man nešķiet pretīgs sildīts ēdiens, esmu tieši laimīga, ja nākamajā dienā nekas nav jāgatavo.
Lapu salātus gan metu laukā, jo nākamajā dienā viņi nav ēdami, bet tādus ar krējumu/majonēzi atstāju.

Ārā neko nemetu, jo, manuprāt, tā ir perversija - vienmēr galvā riņķo domas, ka ir uz pasaules cilvēki, kam nav ko ēst un domas par to, cik daudz resursu ir iztērēts, lai konkrēto produktu radītu, apstrādātu.

Vakariņas gatavoju tā, lai būtu gan man, gan draugam, ko paņemt līdzi nākamajā darba dienā. Tādejādi nekas īsti pāri nepaliek.

Vispārīgi, man nav žēl mest ēdienu ārā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka šķīvis obligāti jāizēd līdz galam, es citreiz, līdzpaņemtās pusdienas ēdot, apēdu, cik vēlos un izmetu kaut vai pusi ārā.

ļoti reti kad sanāk, kad uztaisu par daudz, tomēr taisu tik cik var apēst vienā reizē, nepatīk otrās dienas atsildītie ēdieni, bet gadās reizēm tiešām, kad labi pagatvota krasnī gaļa paliek otrā dienā uz pusdienām, bet tie gan ir reti izņēmumi un jā salātus gan ja paliek pāri uzreiz uz podu sūtu, jo atsulojušies salāti ir fuuu... priekš manis.

Tie cilvēki, kuri regulāri met ēdienu ārā ir debili. Vienkārši debili. Es nesaprotu kā tā var darīt.

Atbildot uz jautājumu, vienīgais, ko gadās izmest ir tādas lietas kā jogurti un reizēm kāds auglis. Abi līdzīgu iemeslu dēļ - nopērku, aizmirstu par to, negribas un derīguma termiņš beidzas un ēst, protams, vairs nevar.
Neapēstās vakariņas ārā nemetu, bet man arī gandrīz nekad nepaliek pāri.

Nemetu ārā vēl noēdamas lietas, bet, ja negaršo, tad gan bez kompleksiem atvados no ēdiena.

Bija jau vienreiz šāda diskusija.

Man ēdienu mest ārā žēl, tāpēc vai nu gatavoju maz, vai atstāju nākamajai dienai.

Situācija - vakariņās makaroni ar kko, makaroni, protams, paliek pāri. Draugs jau grib lidināt ārā, bet es pagatavoju ļoti garšīgus makaronu salātus.

Nemetu ārā,man ir tādi kā sirdsapziņas pārmetumi, protams,ja ēdiens ledusskapī ir sabojājies metu, bet nē, pēc ēšanas neuzdrošinos.

kur ir starpība, aizmirsts ēdiens ledusskapī, tiek izmests, vai sasaldēts pēc vakariņām, kuram nepieskaras un tāpat pēc nedēļās tiek izmests ārā? Psihologiskais aspekts?

starpība starp uzreiz izmesto ēdienu, kad zini, tāpat vairs to neēdīsi... tāds tas jautājums :)

Kāda jēga pieminēt bada cietējus?

skaya, manuprāt, citā diskusijā izteicies, ka nelieto lētos šampūnus. Kāpēc, mazgājot matus ar dārgu šampūnu, tavā galvā nav domas, ka uz pasaules ir cilvēki, kuriem nav pieejams tīrs ūdens, nerunājot par šampūnu.

nu, tā kā man nav īsti vēlme no rīta vēl agrāk celties un gatavot pusdienas, visbiežāk vienas dienas vakariņas pārvēršas par nāk. dienas pusdienām. :)

Nav jau gluži tā, ka, izlietojot kaut ko, kas ir palicis ledusskapī, mēs palīdzam nabadzīgajām valstīm. :D Tāpēc šķiet tā.. dīvaini, ka tas tiek pieminēts. Kāda atšķirība, vai tas ir miskastē vai vēderā? Svarīgi, ka esi patērētājs, bet izlietošanas veids jau nudien neko nemaina.

Lielākoties metu ārā. Salātus ēdu tikai tikko pagatavotus, sildīt mēdzu tikai zupas. Ja no vakariņām pāri paliek "pliki" kartupeļi, makaroni vai griķi, tad reizēm vēl tiem atrodu kādu pielietojumu, bet visādas mērces, gatavos ēdienus metu ārā. Mājās gatavojam tikai vienai ēdienreizei un ļoti cenšamies notrāpīt uz ideālo daudzumu diviem cilvēkiem.

Es gan piekrītu skaya rakstītajam. Un starpība ir tajā cik patērē. Ja vari atļauties pirkt vairāk nekā vajag un tā vienkārši mest ārā, tad varbūt tā vietā tiešām labāk palīdzi kādam, kuram to ēdienu vajag? Es nerunāju par to, ka reizēm gadās. Gadās visiem, arī man, bet ja regulāri vakariņas tiek izlidinātas miskastē, tad nu tipisks pārtikušās valsts iedzīvotājs, kurš ir pārāk pieradis pie visām šīm normām.

Un kas tas par salīdzinājumu ar šampūnu? Tas ir ieteikums nelietot šampūnu, nemazgāt matus vai kā? Lieki es arī ūdeni netecinu, bet tas nenozīmē, ka vispār nav jāmazgājas, tāpat kā nevienam netiek ieteikts vispār neēst vai ēst trīs reizes mazāk kā parasti.

Pie tam, dārga pārtika un kosmētika noteikti izdara pasaulei vairāk laba, jo īpaši, ja tā ir fair trade, kas lētām precēm nekad nebūs. :D

Lou, bet Tu daudzus tādus piemērus zini, kad cilvēki, pārdomājot savus izdevumus un secinot, ka, piemēram, tajā pašā ēdienā tērē vairāk kā spēj patērēt, izdomā to naudas starpību ieguldīt, palīdzot citiem? Nu nebūsim utopiski. Ja palīdz, tad var atļauties nopirkt gan sev vairāk, gan citam kaut ko. Ne jau uz tās starpības tas rodas, manuprāt.

dzīvoju viena un sirgstu ar hronisku nespēju aprēķināt, cik liela būs man nepieciešamā pusdienu/vakariņu porcija. tā nu reguluāri pārēdos; tikko pagatavotu ēdienu laukā sviežu reti. biežāk sanāk aizmirst izlietot kādu produktu (krējumu, olas, lociņus), tad nu nedēļas noslēgumā, saprotams, nākas tos sūtīt miskastes virzienā.