Sveikas!
Solījos, ka uzrakstīšu kā man veicās ar puisi ar kuru man bija foršākais randiņš manā dzīvē.
Kā jau rakstīju - viņš nekādu ziņu nedeva. Vakar uzrakstīju dr.lv, vēstule joprojām nav izlasīta. Labi, cilvēks nav šodien bijis vai nav varējis tikt pie i-neta, tāpēc sadūšojos un uzrakstīju sms. Pajautāju vai viņš vēl ir pilsētā, jo randiņā viņš ieminējās, ka drīzumā varētu aizbraukt uz pāris dienām.
Uz sms atbilde neatnāca...
Tātad secinājums ir viens - nav jēgas pašai rakstīt, izrādīt inciatīvu, jo ja puisim būsi patikusi, tad taisnība ir meitenēm, kas teica, ka pat vēl nebūsi ienākusi pa durvīm, ka jau saņemsi sms. Atklāti sakot, tā arī līdz šim man ir bijis, bet par cik šis puisis man dikti, dikti patika, tad mēģināju arī pati kaut ko lietas labā darīt, diemžēl, nesekmīgi.
Nesaku, ka nebija vērts, jo patiesību it kā uzzināju, ka es viņam nepatīku. Protams, paliek jautājums - kāpēc un rūgtums sirdī... Un jādomā kā pārdzīvot un tikt ar savām emocijām galā, jo domas aizvien ir pie viņa, pie mūsu ilgi gaidītā vakara...
Lai jums ideālie randiņi arī turpinās un ir patiešām abpusēji ideāli!