Sveikas! ;)
Savu vasaras brīvlaiku un atpūtu no studijām pavadu nīkstot mājās... It kā jau forši, divi mēneši dari ko gribi bet....
...Vai jums ir tā bijis, kad šķiet, ka nav vairs prieciņa nekāda, naudiņas nav tik daudz lai sevi palutinātu, patiešām daži lati makā.. kad cenšos izdomāt kaut ko jauku, kas pa kabatai, saprotu, ka puķītes pļavā visu vasaru nelasīšu un arī ūdensmalā nesēdēšu cauru mēnesi (ja vēl varētu, bet pat laikapstākļi sazvērējušies.)
Un kas pats skumjākais- varētu dzīvoties pie drauga, bet man viņu vairs negribas... Jūtu, ka mani nav nekāda mīļuma, maiguma pret viņu vairs, es neilgojos un man ir kļuvušas vienaldzīgas gan pozitīvās gan negatīvās lietas, kas saistītas ar viņu... (Un par tām negativajām lietām- man vienkārši ir vienalga pat tas, kas agrāk tracināja, es neredzu jēgu vairs vsp neko teikt un aizrādīt, neredzu jēgu izrunāties, lai kaut ko mainītu...)
Bet vakar, kad sapratu ka tā nevar turpināties un kad mēģināju runāt par to, ka manī ir pamodies aukstums, viņš pateica lai beidzu gruzīties... Un, ja godīgi, arī mans draugs īpaši laikam pēc manis neilgojas, kā tas bija agrāk.. Sievietes bieži, protams, mēdz pašas daudz ko sadomāties, bet ir tāda lieta kā intuīcija un vienkārši- ausis, acis, ķermenis, sajūtas...
Tā nu es sēžu mājās un mēģinu izdomāt, kā atmodināt sevī zudušās jūtas un nenobeigties no garlaicības + drūmām domām.... Nu tik sasodīti vientuļi...