Sāpīgā tēma jeb piedošana

kad Tev būs pāri 30, tad Tev būs dziļi PO uz mīlestību. to visu būsi izdzīvojusi. gribēsi kārtīgu vīrieti, kas ir labs tēvs ir uzticams, strādīgs un nedzer.

man bieži jādomā ir par faktu, vai tiešām cilvēks, kuru mīl no sirds, var darīt riebīgas lietas otram? Es to nemaz nevaru saukt par mīlestību. Tas ir pieradums, sievietēm vispār pieradums izveidojas ļoti strauji, savukārt virietim grūti ir pieņemt pārmaiņas pie šķiršanās, sievietēm tas ir vieglāk. Ja viņš liktos mierā un ļautu kaut uz brīdi Tev paelpot , Tu viņu aizmirstu viens un divi... vismaz tagad , jo laiks ko esat pavadījuši kopā nav gluži sudrabkāzu cienīgs laiks...un vēl sāc mīlēt sevi!

Man jau tagad ir tā,kā saka Disaster,bet man vēl ir tikai 23... :D
Man bija praktiski identiski Kotibe un Sintra situācijām,tikai mani publiski neapvainoja...
Bijām vairāk nekā trīs gadus kopā,bet uz beigām es jutu,ka nebūs nekāds happy ending. biju mēģinājusi ar viņu runāt,draudēt,ka iešu prom,lūgties,lamāt,bet pilnīgi neviena taktika negāja cauri. Tad sapratu,ka viņš vienkārši ir tāds cilvēks,ar kuru mums nebūs gluži pa ceļam. Liekas,ka nebija vīrietis līdz galam nobriedis,jo visu laiku kā puišelim gribējās skraidīt apkārt. Tad gadījās dažādas situācijas,pēc kurām biju gandrīz 100% pārliecināta,ka mani krāpj. Ja ne gultā,tad randiņi bija (pat pie rokas pieķēru-tas bija beigu sākums) + emocionālā krāpšana. Šķīrāmies 100 un 1 reizi,bet vienmēr piedevu,jo mīlēju. Bet beigās sapratu,man ir jābūt gudrākai. Tad nu sagadījās man iespēja viņam atriebties. Un es pārgulēju ar citu vīrieti. Un šo gājienu paturēju līdz pašām beigām. Pa vidu vēl bija pāris roku pacelšanas no viņa puses,bet,paldies manam sargenģelim,bez nopietnām sekām. Pēc kādiem diviem mēnešiem,kad viņš mēģināja mani atgūt,uzrakstīju viņam atbildes sms - "zaķīt,tu nebiji vienīgais,kas krāpa šajās attiecībās"... Pēc tam gan sabijos,jo viņš solījās sev padarīt galu un pēc skaņām fonā sapratu,ka nakts vidū ir izskrējis uz ielas,bet,paldies Dievam,nekas ļauns nenotika...
Šo visu uzrakstīju,jo tas bija vienīgais veids,kā tikt vaļā no lūgšanās atpakaļ,jo tagad es esmu tā sliktā... Bet es uzskatu,ka tā bija salda atriebība viņa kaislīgajiem skūpstiem ar manu labāko draudzeni 20 gadu garumā...
Pēc viņa mana pašpārliecinātība ir virsotnē,jo pēdējais trumpis palika man + arī vīriešu uzmanību beidzot varu pilnvērtīgi izbaudīt. Un man pat nevajag šobrīd attiecības,lai arī piedāvājumi ir bijuši... Varat mani nosodīt,bet es uzskatu,ka šis bija vienīgais variants,lai tiktu no tām attiecībām vaļā un nesalūstu pie viņa lūgšanās atpakaļ. Un jā-tas bija mans pirmais vīrietis.

Viss,ko varu ieteikt-saņematies meitenes,paskatieties spogulī un ieraugiet to,ka viņi nav jūsu vērti. Ka jums priekšā gaida vēl daudz kas labāks...

P.S. Atvainojos,ka iebruku diskusijā ar savu stāstu,laikam vajadzēja to kaut kur izlikt...

bet man liekas,ka ...katram ir kaada uts,un neviens nav perfekts..
es zinu gadiijumus,kad sieviete ,esot kopaa ar boheemistu,juutas nenoveerteeta un nedrosha,jo nenes regulaari naudu maajaas,izshkjiras,apprecas ar gjimenes cilveeku,kam ir savs bizness utt,bet kaut kas nav-nav to juutu,vinjhs taads veess,aiznjemts darbaa... un tad,kad ir savos 50 gados,nozheelo,ka nepalika ar pirmo..

ir arii dzuirdeets,ka no vilka muuc uz laaci uzskrien..
bet es,protams,nesaku,ka tev jaapaliek ar tagadeejo viirieti,es vienkaarshi saku,ka...-mums visiem ir savi miinusi..

Vienā komentārā izlasīju "atgriežos, jo sirdij nepavēlēsi" . Kā jūs zināt, ka tā ir sirds, kas liek atgriezties? Varbūt sirds ir tā, kas saka, ka šis viss ir tik nepareizi, ka jāliek punkts? Un pieradums, bailes, neadekvātas emocijas ir tās, kas spiež palikt? Jo sirds nekad neiesaka to, kas sagādā mocības...

atslaabinies,aizver acis un iedomaajies, vai tu redzi sevi ar to viirieti peec gadiem 20. un kaa viss izskataas - vai esat laimiigs paaris, kuri iet uz beernu skolas izlaidumu, vai arii tu vinju savaac no kaarteejaa pritona paalii. galvenais, centies visu situaaciju iedomaaties peec iespeejas smalkaak. ja tev nesanaak vizualizeet neko labu, tad tas noziimee, ka tava zemapzinja jau zina rezultaatu un tu paliec ar vinju kopaa tikai savu bailju deelj, nevis deelj juutaam.

krista - varu iedomāties! Ļoti labi, visu - kāzas, bērnus... Laikam nelaime tā, ka esam par to runājuši, izsapņojuši kopā.Un mums daudzos šādos ģimeniskos jautājumos ļoti saskan!Mani loti velk atpakaļ pagātne, viss tas sliktais, kas bijis.
Un tas ir pats sāpīgākais - apziņa, ka tikai manās rokās ir pieņemt lēmumu - atteiktis no tā vai nē. Ticēt solījumiem vai nē.
man nav bail palikt vienai, man ir lieliska ģimene un draugi, man žēl un bail par viņu...

Es reiz arī izsapņoju kopīgu nākotni, kāzas, bērnus utt. Neskatoties uz četru gadu kopābūšanu, attiecības izjuka... Tad arī sabruka visas domas par nākotnes kāzām un visu pārējo. Bet tas bija periods, grūts periods, kam tiku pāri. Sākumā gan šķita, ka nespēšu būt bez viņa laimīga, ka viņš ir tas vienīgais un īstais, bet es maldījos. Tagad esmu kopā ar cilvēku ar kuru ir labi, droši un pārliecinoši.
Dažas dienas atpakaļ, satiku cilvēku, kas reiz mani nodeva (ir pagājuši apmēram vienpadsmit gadi), pasēdējām un parunājām, tāpat vien. Taču pēc sarunas es sapratu, ka viss dzīvē notiek uz priekšu un tieši tā, kā tam jānotiek. Tas tik vēlreiz apliecināja, ka esmu gājusi sākotnēji sāpīgu, bet pareizu ceļu.
Saprotu, ka viņš Tev pāri šādi darījis vairākas reizes. Tāpēc iesaku: padomā pie sevis - vai tiešām Tu viņu mīli, vai tas nav vienkārši pieradums un nevēlēšanās ko mainīt, zem lozunga -es viņu mīlu! Kad tiksi galā ar šo, tad sapratīsi, ko darīt tālāk.

Dzīve ir īsa, lai mēs viņu izniekotu priekš tiem, kam to nevajag!

Ooo kad mīli vienu,tad tev ne maz prātā nav doma par citiem.. Ir jānogaida tas periods kad pazudīs pieķeršanās un mīlestība, tad viss būs daudz vieglāk.. Bet nekādā gadijumā neatgriezies..