Draugu ietekme.

Ja draugi tevi slikti ietekmē, tie nav draugi. :P Es esmu atbrīvojusi savu dzīvi no cilvēkiem, kuri man ir tikai traucēkļi. Katrs mēs esam unikāls, ar savām īpatnībām, savu odziņu, bet es savus draugus nenovērtēju zemāk par sevi.

Man nav ne draugu, ne paziņu - neveiksminieku, par veiksmēm priecājos līdzi.

Arī man ir pazīstami cilvēki, kas ir kā pielipuši, bet neveiksminieki un nelaimes putni. Uzrodas tikai tad, kad pašiem kas ir vajadzīgs vai garlaicīgi un par mani neinteresējas vispār. Kā enerģijas vampīri brīžiem šķiet. Sevišķi grūtas situācijas dzīvē atver acis no kuriem cilvēkiem vajag turēties pa gabalu un pat izsvītrot no dzīves. Ir arī meitenes, kas grib pamācīt tikai kā dzīvot, lai gan pašas nebūtu tas labākais piemērs, kam gribētu līdzināties. Skan iedomīgi bez gala. Domāju, ka katrai kāds tāds tuvumā rēgojas vai vismaz gribētu rēgoties, ja to ļautu. Bet labāk vairāk veltīt laiku patiesām vērtībām, nekā baidīties aizvainot kādu, kas iedomājas to kā nav. Esmu skarba pret cilvēkiem un draugu izvēles ziņā, bet tāpat zinu, kas ir nesavtīga draudzība un ne jau viendienīga. Tieši ar gadiem izvērtējas, izsveras un nostabilizējas, kas ir kas. :)

ir dažādas situācijas..
un ja es savus draugus pametīšu viņiem grūtā brīdī, kas tad es galu galā būšu par draudzeni.. tāpēc jau mēs esam draugi, lai būtu kopā gan priekos, gan bēdās.. es cenšos savus draugus un līdzcilvēkus vilkt sev līdzi.
brīžam varbūt paliek arī man par smagu, bet tad jau varbūt kāds draugs mani pavilks! :)

Agrāk man bija daudz draugu, kas ir zemāki par mani, respektīvi - galvenais dzīvē viņiem bija iedzeršana, patusēšana, nekādas dziļākas intereses, dzīvoja no algas līdz algai, lielai daļai no draugiem naudu deva vecāki, jo mācījās, bet viņiem nebija nekādu mērķu. Un ar laiku, pašai nemanot, es no viņiem "aizgāju". Vienu laiku biju pavisam viena, bez draugiem, jo man nebija tādu īstu "dvēseles draugu". Un varu teikt vienu - es nenožēloju. Ja man apkārt jāredz nodzertas, vienaldzīgas sejas, tad es labāk redzu tikai sevi. Man vienalga, ka man nav , kam uzticēt savus bēdu stāstus vai arī padalīties priekos. Bet tagad tā paskatoties atpakaļ - viņi tiešām mani vilka uz leju, paši nemaz to nemanīja, arī es nē. Bet pati kaut kā no tā visa izrāvos. Es uzskatu, ka labāk sev apkārt redzēt veiksmīgus cilvēkus, no kā mācīties, kam līdzināties, nekā sliktākus par sevi.

Man ir bijis taa ,ka pa visu varu gribu paliidzeet kaadam un biezi mana traakaa paliidzeesana noved pie taa,ka pati saaku grimt...!Laikam ar to ,soreiz domaaju gariigo,emocionaalo paliidziibu ! Noteikti nevajag atdot sevi visu tam otram cilveekam!Atceros ,ka viena gudra sieviete Hawaii mani maacija-neaizrauties ar kaada cilveeka izvilksanu no nepatiksanaam, piemeeram...vai kaada neveiksminieka nemitiigo uzmundrinaasanu!Tas var pasu cilveeku loti "izsuukt"!Ir tie saucamie energijas "vampiiri"-taadi loti nevariigi cilveeki,kuri "eed" no tiem stiprajiem...!
Mans viirs arii vienmeer saka,ka nevajag aizrauties ar draugiem,kuri visu laiku prasa uzmaniibu!Tas nenoziimee,ka jaapaarstaaj tikties,bet visam ir robeza...!Laikam loti pareiza doma tajaa-mums jaamiil sevi-jaazin taa robeza-cik taalu mees varam dot to paliidzibu,lai nesaaktu justies "izsuukti" !
Mana mamma vienmer man atgaadinaaja sos vaardus,ka loti daudz dziivee ir atkariigs no taa,ar ko tevi liktenis savedis kopaa...!Es domaaju ,ka kaadreiz kaads cilveeks ienaak tavaa dziivee likteniigi-izmaina visu iepriekseejo dziives ritmu !

Emmanuelle: lasot Tevis rakstīto iedomaju par sev labi zinamu meiteni, kura uzskata, ka ir ļoti veiksmīga, visas dzīves paraugs, ar pareizo dzīves recepti rokās, viņa man visu laiku uzmācas ar palīdzību, ko es negribu un negaidu. Uzskata mani par nabadzīti, lai gan nesūdzos un daudzās dzīves jomās uzskatu, ka man veicas labāk. Diemžēl, nenovērtēju to nesavtīgo nebeidzamo uzmanību, jo mums dzīves temperimenti un vērtības visā ir pilnīgi pretēji. Tajos brīžos, kad mani tas nekaitina, man ir žēl viņas, ka nekad nenovērtēšu. Es nezinu kā lai viņai pasaku saudzīgi, ka mēs esam pārāk atšķirīgi cilvēki. Jo viņa tiešām regulē manu dzīvi un attiecības no visas sirds, bet neviens padoms nav priekš manis un manam draugam arī no viņas dzīves receptēm mati ceļas stāvus.

khmm-tiesi taa!:)Kaadreiz cilveks ar savu trako paliidzesanu var to otru nogalinaat!:DCilveeki ir tik dazadi,ar tik dazaadaam prasiibaam!Katrs to padomu dod no sava skatiijuma!
Tas ir tiesi tas,kaa viens relakseejaas daarzaa raveejot,bet cits - seezot pie baseina ar kokteiliiti rokaas!Es esmu izbaudiijusi abus variantus,bet noteikti esmu tas cilveeks ,kuru loti emocionaali uzlaadees taa raveesana...:D
Katram ir savs "modelis"!
Vienam liekas,ka lielaakaa laime ir braukt ar sporta masiinu,staigaat daargaas dreeebees utt,citam vienkaarsi buut pie dabas,buut veselam....!:)
Esmu loti uzmaniiga tiesi peedejaa laikaa ar domu biedru izveeli!:)

Jā, nogalina un ne jau tikai tā palīdzība nebeidzamā, uzstājīgā, bet arī apziņa, ka viņa taču no visas sirds, bet mēs esam ļauni cilvēki un nespējam novērtēt. Un gļēvi, ka nespējam pateikt patiesību un sāpināt. Bet mums tā tiešām ir problēma. Viņa noteikti domā, ka esam katastrofa un ar mums ir grūti, bet mums arī ir grūti. Pie tam mums jādomā visādas atrunas, jo viņa visur grib mūs iesaistīt pasākumos, aktivitātēs, ceļojumos, pasēdēšanās, un atteikumus nedzird, bet mums abiem tas nekad nav paticis. Esam mierīgi uz sevi vērsti, savu ģimeni, rāmu atpūtu, nevis dzīvot skrējienā un nerimstošā ballītē.

Ko tu domā ar tām neveiksmēm? Es nezinu nevienu cilvēku, kuru varētu saukt par neveiksmīgu. Ja kādam slikti iet, tā ir viņa paša vaina un rīcības sekas, nevis mistiskas neveiksmes. Un līdz ar to, jā - man nepatīk ne depresīvi, ne slinki, ne citādi cilvēki, kuri nes sevī negatīvo.
Tātad, turpinot šo domu - ir man viena tāda draudzene. Viņa visu laiku sūdzās par savu dzīvi, apstākļiem, par skolu, darbu...vārdu sakot, par visu. Katru reizi es viņai mēģinu palīdzēt, bet viņai nekas nepalīdz un es nevēlos vairs ar šo cilvēku kontaktēties. Ne tādēļ, ka baidos noiet pa burbuli kopā ar viņu, bet vienkārši nav interesanti. Man, kā mērķtiecīgam cilvēkam ir garlaicīgi klausīties viņas čīkstoņā un redzēt, ka viņa neko nemaina un nemainīs. Man ar tādu cilvēku nevar būt pa ceļam un draudzība mums arī vairs nav tāda, kā kādreiz. Smieklīgi, bet kaut kā salīdzinu šo te ar alkoholismu, jo gluži tāpat - gremdē sevi, sūdzās, ka slikti, bet pats izārstēties negrib. Tad nu lūk ar viņas nevēlēšanos mainīt kaut ko savā dzīvē var vilkt paralēles. Un viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri piemēram, neaizsūtīs CV, ja kāds pirms tam CV viņas vietā nesagatavos, neatradīs vakanci u.t.t Sēdēs un čīkstēs, ka nav jēgas, ka viņu nepaņems darbā.

Laikam vajadzētu kādu brīdi ieturēt distanci no tiem ne tik veiksmīgajiem draugiem, lai varu atkal savu dzīvi savest kārtībā. Pec tam var izlemt, vai tās draudzības vispār ir vajadzīgas un kaut kam derīgas. Zinu, ka pēdēja teikuma daļa par to derīgumu var šķist skarba, taču šobrīd jūtos tā itkā mūsu draudzība būtu spēlē vienos vārtos, kad es viņāi dodu padomus un uzsklausu, kad tas vajadzīgs, taču viņa to nespēj dot pretim. Un, jā, šis laikam nav īsti noderīgi man, jo ļoti labi zinu, ka dienas beigās mēs, neskatoties uz to, cik labi draugi, mums būtu apkārt, esam katrs par sevi. Egoistiki laikam.

"Pasaki man, kas ir tavi draugi un es pateikšu, kas esi tu." Un tāpat turpinot šo te, ar citu draudzeni, kura pretēji iepriekš minētajai, ir mērķtiecīga un tiešam daudz dara, piepilda savas vēlmes - man ir ne tikai interesantāk, bet es jūtos piepildīta ar enerģiju un gribu darboties, ņemu piemēru no viņas.
Man šķiet, ka starp tiem banālajiem veiksmes likumiem viens no tiem bija, ka noteikti vajag kontaktēties ar veiksmīgiem, pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem un pie tā arī cenšos pieturēties.

Lou- man ir tieši tāda draudzene. Neko nedarīs, ja viņas vietā nebūšu kaut ko iesākusi un pat tad ir liela varbūtība, ka nekas netiks darīts un mainīts. Bieži tā ir gadījies, ka visu viņai nokārtoju, bet viņai pat pietrūkst kaut kādas tieksmes kaut ko savā necilajā dzīvītē mainīt. Jā, ir bijis arī tā, ka esmu viņas vietā CV rakstījusi. sobrīd viņu grasās atlaist no darba, kuru mans ex viņai sagādāja, jo biju viņam minējusi, ka viņa man nonstopā katru dienu čīkst par savu bezdarbību un to, cik ļoti grūti atrast darbu, lai gan viņa to pat necentās meklēt. Atlaiž viņu par viņas flegmātiskumu un neizdarību. Goda vārds, kaitiina man šada veida cilvēki, tomēr viņa ir tā, kurai grūtā brīdī varu piezvanīt un uzticēt to, kas uz sirds. Nekādu jēdzīgu atbildi no viņas nesagaidīs(ir gadījies, ka uzreiz pēc savas bēdas izklāstīšanas viņa sāk runāt par to, ka nagu laka viņai redz' esot nolupusi). Tomēr ir kaut kāds mierinājums, ka var parunāties. Nav jau tā, ka man nav neviena cita, kam uzticēties, bet tomēr sazvanāmies katru dineu un klačojamies diezgan ilgi.
Jo vairāk rakstu, jo vairāk saprotu, ka šis cilvēka tips nu tiešām nav tas, ar kuru man sevi vajadzētu noslogot.

Jā, es personīgi, viņas klātbūtnē vairs nejūtos labi. Komunicēt ar šādu cilvēku ir kā komunicēt ar kādu, ar kuru nav nevienas kopīgas intereses - neesat uz viena viļņa un sarunu uzturēt nevar. Man ar viņu ir tāpat, kāda jēga tarkšķēt par labāku nākotni, attīstību, ja pretī saņemu čīkstēšanu? :) Jebkura 15 minūšu saruna ar kādu citu cilvēku iedvesmo vairāk un notiek pozitīvu enerģiju apmaiņa. Viņas gadījumā man šķiet, ka mana pozitīvā enerģija tiek izsūkta. Ar draugiem jābūt gan priekos, gan bēdās, bet ja nekādu prieku nav nekad, tad tā nav veselīga draudzība.

Es vienmeer atceros savu Vaacijas tanti-man sii sieviete likaas labs draugs...gados daudz vecaaka par mani,daudz situeetaaka!Es vienmeer apbriinoju vinas skatiijumu uz dziivi!Ne vienmeer piekritu toreiz,jo man taapat ,kaa visaam meiteneem, gribeejaas visu taa ,kaa visiem...!
Man patika vinas "modelis"-nekad nevajag dariit kaut ko tikai taapeec,ka visi taa dara!Taa loti aatri pazuud tas muusu iipasais -ES!!! Atceros ,ka vina nekad nevienam nedeva naudu taapeec ,ka iideeja...-vienmeer smejaas-tevi nemiilees vairaak ,taapeec ,ka vairaak dod!
Es laikam tagad pieturos pie taada dziives veida,kaads liekas labs tiesi man!Laikam tiecos vairaak uz to veiksmiigo cilveeku pusi,jo meeginu maaciities no tiem!
Draugiem ,kuriem "pilna sirds ",ir jaadod atbalsts,bet noteikti ar meeru!:)

Man ir divejādas domas par draugu ietekmi. No vienas puses, pati reizēm mēdzu kādam tuvākam cilvēkam nosist viņa pozitīvo noskaņojumu, jo ilgu laiku biju kaut kādā depresijai līdzīgā stāvoklī. Vienmēr sapratu, ka pašai jātiek ar to galā, ko arī centos darīt, taču draugs var palīdzēt ar uzklausīšanu, uzmundrinošu vārdu, izvilkšanu ārā u.tml. lietām. Ja viņš mani pametīs tāda psiholoģiska stāvokļa dēļ, tad neuzskatu, ka tāds cilvēks saprot vārdu "draudzība". Kuram katram neuzbāžos ar savām problēmām un, protams, spēju arī atbildēt standartfrāzi "labi" uz jautājumu, kā man iet, pat ja tā nav.

No otras puses, man bija ļoti laba draudzene, kurai piemita dažas negatīvas iezīmes un psiholoģiska rakstura problēmas. Citi cilvēki teica, lai samazinu kontaktu ar viņu, bet sākotnēji man viņa likās aizraujoša un ļoti centos palīdzēt. Rezultātā pati sāku justies slikti, iedzīvojos kompleksos viņas problēmu dēļ, beigās sapratu, ka no viņas ir ļoti maza atdeve. Tagad mūsu draudzība ir beigusies pēc viņas iniciatīvas, bet galu galā es esmu palikusi tā sliktā.

Esmu secinājusi, ka, lai draugi tā neietekmētu, tomēr ir jāietur zināma distance un patiesībā pašlaik mans vienīgais ļoti labais draugs ir mans puisis.

Un, protams, ka man ir citi draugi, bet to problēmās es necenšos tā pamatīgi iedziļināties, lai justu kaut kādu ietekmi un arī pati sevi tā neizlieku.

Tam teicienam ''pasaki, kas ir tavi draugi un tad es pateikshu, kas esi tu pats'' es piekrītu, jo vide ietekmē cilvēku. Personas ar kuriem tu uzturies ilgu laiku kopā ļoti ietekmē tavu dzīvi, jo nepārtraukti ar apkārtējiem notiek savstarpēja enerģijas apmaiņa. Ne velti saka, ka cilvēki, kas ilgi dzīvojuši kopā kļūst ļoti līdzīgi pat izskatā, kur nu vēl visās ikdienas izdarībās un raksturā. Ir taču arī tā, ka cilvēki, lielākoties', izvēlās kontaktēties ar sev līdzīgajiem. Atceros, kad mums psiholoģijā stāstīja, ka cilvēki vairāk izvēlās tusēt ar sava temperamenta pārstāvjiem, nekā citiem. Viss tas arī pierādās dzīvē. Pati sen atpakaļ esmu bijusi depresīvā čīkstētāja, jo dzīves periods tiešām bija smags, līdz kamēr sapratu, ka labāk par savām iekšējām sāpēm klusēt, jo ja tu visu laiku par to runā, tu vairo tikai negatīvo ne tikai sev, bet arī citiem. Paldies Dievam, draudzenes mani nav pametušas :D . Dzirdu pat no viņām, ka esmu ļoti progresējusi, ko pašai prieks apzināties :) . Uzskatu, ka draugi arī neveiksmēs jāatbalsta, jo citādi, kas tu par draugu? Bet kā jau te meitenes raksta, visam ir sava robeža.

Atceros ,ka pirms brauksanas uz Ameriku negribeeju ne ar vienu savu draudzeni vairs kontakteeties!Tagad domaaju,varbuut kaut kas zemapzinaa teica,ka neatgrieziisos...!Vispaar diivaini,jo man patika taada sieviesu paklacosanaas!Peeksni es loti izmainiijos-man viss tas likaas- taada laika nosisana...Diivaini-kaada vareetu teikt,bet te Cosmo jau arii tad taada laika nosisana vien ir!
Es loti miilu izmantot katru minuuti...runaaju te-dzeru riita kafiju,lieku kaadu masku,eedu brokastis uttIisi sakot -apvienoju to parunaasanos ar ko citu....!Atceros ,ka man loti patika tikties ar vienu maakslinieci!Abas tikaamies mana dziivokliiti-adijaam dzemperus,iedzeeraam likieriiti un runaajaam par viiriesiem:D!Taa sieviete man vienmeer loti palikusi atminaa!Mees nenositaam laiku vienkaarsi runaajoties,mees pie viena dariijaam arii darbu!:)

Pazīstamie visi unikālas leģendām apvītas personības,kaut kā tā iegājis,ka šādi liekas interesanti un pa ceļam ar šādiem.