Esam kopā jau nedaudz vairāk kā pus gadu.. zinu, ka nav daudz, bet esam ļoti tuvi palikuši. Un manī sāk parādīties mīlestības jūtas, parasti paturēju sevī šos vārdus, bet nesen neizturēju un pateicu, ka mīlu viņu. Atbildi pretī nesaņēmu, bet neuztraucos - ja arī nepateiks, man ir svarīgi to pateikt viņam. Pēc vairākām nedēļām mums bija grūta diena un pateicu, lai neuztraucās, jo esam kopā un es viņu mīlu, nekur neaiziešu. Tomēr esmu sevi mānījusi - man arī ir svarīgi, lai viņš man to pasaka, jo man arī ir vajadzīgs jūtu apliecinājums vārdiskā veidā. Un man aizvērās ciet. Teicu : "Ja nevari man atbildēt ar to pašu, tad tas laikam ir normāli, jo laikam jau vienmēr attiecībās viens mīl nedaudz vairāk, tomēr man tas ir ļoti sāpīgi, jo šobrīd man ļoti vajadzīgs Tavs atbalsts." Uz ko viņš man atbildēja, ka ar varu un piespiešanos nevar man atbildēt. Es aizvēros un vienkārši klusēdami pavadījām laiku mājās. Tad viņš sāka teikt un izdomāt, ka mīl mani, tikai baidās to teikt. Bet no kā viņam baidīties, mēs esam divi tuvi cilvēki kopā, ar vēlmi dot otram visu, kāpēc sāpina mani ar vārdiem, ka tas no viņa puses būtu piespiešanās? Aizgāju no viņa, pateicu, ka mīlu un man sāp, ka viņš tā. Tagad viena sēžu un raudu - vai vienmēr attiecībās viens mīl vairāk?
Man sirdi plēš pušu, gribas apsaukt viņu un nomierināt, bet kad es to saņemšu? :( zinu, ka jautājums jau ne jums, bet tomēr - viedokļi, pieredze, domas..... Ko man darīt - prasīt piedošanu, gaidīt piedošanu, aizmirst viņu vai mēģināt salabt, pieņemt viņu vai mainīties? :(