Pēdējā laikā mani nepamet sajūta ka esmu tukša. Ka es nederu attiecībām, ka neesmu nevienam vajadzīga. Pie manis pievelk mana āriene, jā, esmu laimīga, ka esmu izskatīga bet tajā pašā laikā es to saskatu kā mīnusu, jo tas rada maldīgu iespaidu par mani un pievelk tikai izmantotājus savtīgiem nolūkiem un ikreiz kā cenšos veidot attiecības, viss pajūk. Es patiešām vēlos patiesas, skaistas, ilglaicīgas attiecības bet es apzinos, ka man nav īsti, ko dot. Ka es neesmu pietiekoši piesaistoša, interesanta. Tas izklausās pēc kompleksa, bet nopietni, tas ir briesmīgi. Es apzinos, ka ar mani nav interesanti. Ka ar mani īsti neveidojas patiesas, dabiskas, aizraujošas sarunas, neveidojas kontakts. Viss, kas pie manis pievelk, ir mans izskats, kas, protams, nespēj nevienu noturēt ilgstoši, kā tikai pievilkt. Iespējams, tas izklausās muļķīgi, bet es to tā nedomāju - es skatos uz pēc izskata tīri nekādām meitenēm, kuras ir tik aizraujošas pēc tā, kā sevi pasniedz, kurām ir brīnišķīgas attiecības, un manī vienmēr rodas neliela, protams, ne ļauna skaudība - kāpēc es nevaru būt tāda? Kāpēc es esmu tik sasodīti tukša un nesaistoša?
Iespējams, kāda no jums ir izgājusi šim cauri un mainījušas sevi.
Iespējams, tas ir tikai posms, kam eju cauri un viss, kas ir vajadzīgs, ir īstais cilvēks, kuram es būšu ideāla un novērtēta tieši tāda, kāda es esmu un es jutīšos un būšu interesanta gan viņam gan pati sev? ........
66
