Es arī uzskatu, ka pie vainas ir pārāk augstas prasības. Arī zinu ļoti daudzas brīvas, lieliskas sievietes, kuras pievelk viriešus kā magnētus, bet attiecības neveido.
Turklāt, es, piemēram, nevaru iedomāties, ka man kādam būtu jāatbrīvo vieta savā skapī (jo tādas tur vienkārši nav!), vai es nevarētu izplesties pa savu milzīgo gultu. Vai man būtu jārēķinās ar vēl kādu un es nevarētu iet kur gribu, darīt ko gribu, tērēt savu naudu, kur gribu. Vai man būtu kādam jāgatavo ēst, jāmazgā viņa veļa, jākārto māja aiz viņa vai jāuzkopj nevis tad, kad pati to gribu, bet tad, kad kādam sāk traucēt mana miskaste. Nedod Dievs, vēl gadās tāds, kurš diktē savus noteikumus vai ir greizsirdīgs. Atskaitīties kādam es netaisos, lai cik liela mīla tur arī nebūtu.
Nēēē, paldies, vēl ne. Varbūt pēc gadiem pieciem. Pagaidām jūtos laimīga arī viena. Mana vienīgā prasība pret vīrieti ir tā, lai 1) man nav no viņa kauns, 2) viņš pelna vairāk nekā es. Esmu vecmodīga un man tas ir svarīgi.
+Ņemt kaut kādus lietas kokus un pārtaisīt (izkopt ģērbšanās stilu, tas daudziem vīriešiem ir vienkārši traģisks) man nav vēlēšanās, jo kā es varu zināt, vai viņš neaizies pie citas kā gatavs variants. Ar to visu es gribēju pateikt tikai to, ka kopdzīvē redzu vairāk mīnusus kā plusus.
Cita lieta, protams, ja sieviete ir lieliska un sūdzas, ka nav vīrieša.