Nu man jau nu gan liekas, ka, ja ir tā sajūta, ka visi uz tevi skatās, tad neviens nekur neskatās, it īpaši uz ielas, lielākajai daļai cilvēku taču ir pilnīgi vienalga par kaut kādu garāmgājēju, un tās tikai tavas problēmas, ka tev kaut kas liekas.
Nu kāda tev vispār daļa par citiem cilvēkiem, tu dzīvo savu dzīvi un viss. Ej pa ielu domādama, ka tevi neviens neredz, jo ir pietiekoši citu cilvēku apkārt, bet nē tu domā, ka esi vienīgā, kuru visi redz, tad jau jādomā, ka tieši tev galvā sakāpis, ka esi vakara nagla.
Es, kad eju pa ielu man tieši liekas, ka mani neviens neievēro un neredz, lielākoties tā arī ir, un ja kāds paskatās, tad arī parasti to nemanu, stulbi ir satraukties par lietām ko nevari mainīt. Arī mans deguns ir kā pīlītei (un to man pateica māsa un mamma), bet nu tur es neko nevaru mainīt, nu vismaz tagad. Mana māte vēl pasaka, ka esmu uzēdusies - jā, es to zinu, bet nu vai nu pati kaut ko dari lietas labā, vai arī nečīksti. Tas, ka man uz pakaļas celulīts vai tāpēc es neiešu uz pludmali - nē, iešu, jo man neinteresē citi cilvēki, zinu, ka neesmu briesmīgākais variants un tāda arī dzīvoju. Maini attieksmi un domāšanu, kā arī aizej pie kosmetologa vai vizāžista, ja tev liekas, ka nemāki krāsoties. ;)
2829
