Alkohols.

Un vainīgā esmu es tāpēc, ka redz dusmojos par to. Šorīt pārbraucu mājās, viss nekārtībā, vācu, protams, es. Viss, ko var pateikt ir ''nedusmojies, lūdzu''. Es nevaru vairs tā! Ahh.. :(

Tu nekā nevari viniem palīdzēt, ja viņi paši neko negrib mainīt. Pabeidz skolu, dabū darbu un sāc pati savu dzīvi atsevišķi.

Vienīgais kā nomierināt savus nervus ir tikt no tā prom, jo ja cilvēki nevēlas mainīties, tad teikt kaut ko tur nav jēgas. Pateiksi, ka tev sāp, nu māte varbūt dažas stundas to sapratīs, bet atkal būs jauns iemesls dzeršanai.

Pastāv arī kojas, kur dzīvot var arī no malas, vismaz tā varbūt varēsi iztikt, vai arī pie kādiem radiem iet dzīvot, jo dzīvot kopā ar alkoholiķiem tā nav normāla dzīve, jo drīzāk tu ātrāk traka paliksi un tiksi kādā iestādē ārstēties, ne viņi.

Vēl pastāv iespēja, ka dzīvo pa savu istabu un norobežojies no vecākiem.

Neko kawaii tu nevari darīt, katrs pats izvēlas nodzīvot savu dzīvi. Ja jau tas ir 9 gadi, tad vēl ir maigi pēc tava stāstītā. Mana dzīve ir tāda, ka tas ilgst 4 gadus, principā 3 gadus tā izteiktāk, bet tagad jau ir tā, ka tas tiek darīts darbā zem galda, atnāk pēc darba pilnīgā pālī, pēdējo 2 nedēļu laikā, savu mammu skaidrā esmu redzējusi 2 dienas (!!!), un Dieva mierā, dzer ja tev to patīk darīt, bet esi mierīgs, bet manā gadījumā tiek "uzarta" zeme, visi dabū pēc nopelniem, pat tie cilvēki, kas palīdzējuši ar haltūrām, skaidrā un šmigā ir 2 dažādi cilvēki, skaidrā saprāts ir ok, bet kā piedzeras sākas dilērijs. Zinu, ka 1 cilvēks pat viņu iesūdzēja tiesā, iedomājieties cik tālu tas cilvēks tika novests.
Tev nudien vēl ir paveicies, lai gan alkoholisms tā nav nekāda veiksme!
Tev ir iespēja nesekot viņu dzīves piemēram, un izveidot savu dzīvi, bet viņu dzīvi izlabot tu nespēj, to spēj tikai viņi paši!!!
Kā es tam tieku pāri, esmu nenormāli nocietinājusies pret to visu.

Diezgan labi saprotu tavu situāciju, tāpēc arī ļoti labi zinu, ka izvākšanās un dzīvošana atsevišķi nav risinājums. Varu droši tā teikt, jo, neskatoties uz to, ka aizgāju dzīvot kopā ar tēvu, kad manmmai patika ta pavairak iedzert, nekad nepārstauj dzīvot raizēs par to, vai viņa atkal nedzer un, vai viņai viss ir kārtībā. Sākumā, kad biju vēl maza(zem 10) to vien darīju kā raudāju, noskatoties uz to, ko viņa dara, taču, kad kļuvu vecāka un saņēmu drosmi, tad beidzot pateicu visu ko domāju. Tiku pat draudējusi, ka pie viņas vairs nebraukšu(situācija bija tāda, ka dzīvoju ar tēti, jo mācījos viņa pilsētā, taču pa brīvdienām braucu mājās), Un ne jau tikai vienu reizi vien! Vienu brīdi viņāi vienkārši aizgāja, ka kaut kas ir jādara, lai mani nezaudētu un tā dzeršana apstājās. Nav jau ta, ka joprojām par to nebaidos, bet tomēr ir labāk.
Un, jā, ieteikums tev ir tāds, ka vajag visu teikt, ko domā. Tiešā tekstā, ne caur puķītēm. Savādāk nesapratīs. Ja nu nelīdz, tad lai iet ārstēties.

Vienīgais, ko varu Tev ieteikt, kamēr neesi pabeigusi skolu, esi vēl nepilngadīga un nestrādā, un nedzīvo atsevišķi no vecākiem, ir - vairs nekad aiz saviem vecākiem nesavāc dzeršanas laikā piedrazoto, nekad nestutē viņus, nekad neaizstāvi darbā, sakot, ka viņi bija slimi u. tml.. Citādi Tu viņos nostiprināsi pārliecību, ka viņi drīkst dzert, bet Tu aiz viņiem visu savāksi un visu viņu vietā nokārtosi. Nekārto nekādā gadījumā. Ignorē viņus.

Un vēl - piezvani kaut vai kādam bērnu uzticības tālrunim, kamēr vēl esi nepilngadīga. Parunājies ar psihologu. Pajautā, ko Tev labāk darīt, kā nokārtot savu dzīvi tā, lai tā kļūtu labāka. Spriežot pēc Tava rakstītā, man radies iespaids, ka Tu tiksi galā, Tev tikai vajag labu padomdevēju, un kaut vai bezmaksas psihologs būs labāks nekā nekas.

Lai Tev veicas!