ko darīt pēc izlaiduma?

Māsa nav aicinājusi nevienu ar domu "pamērīties krāniņiem", ka man, redz, būs 15 draugi un 15 radi, bet Ilzei tikai mamma un tētis! ;)
Vispār māsa aicināja tikai tuvākos draugus, neviens no radiem netika speciāli aicināts, viņi paši nāks, jo vēlas apsveikt un redzēt svinīgo daļu! :)
Bet es saprotu, ka ir tādi cilvēki, kuriem nepatīk iet uz izlaidumiem, lai tikai uzdāvinātu puķes, tas jau atkarīgs no paša cilvēka! Mūsu radiniekiem ļoti patīk šādi pasākumi, tādēļ viņi arī nāks diezgan kuplā skaitā! :)
Bet te vispār nebija runa par cilvēku skaitu, tāpēc bezjēdzīgi to tagad apspriest, galvenās lietas es noskaidroju, padošu info māsai un tālāk lai pati domā, ko darīt pēc izlaiduma!
Paldies meitenes! :)

Man bija nelielas svinibas ar tuvakajiem savas majas, tiesi pirms izlaiduma oficialas dalas. Pectam svineju kopa ar kursabiedriem kada viesu maja, taja bija ari pirts.

shito balagaanu es nekad nesapratiisu

Pievienojos! Gaisa būtu daudz vairāk, process daudz ātrāk un patīkamāks, ja katram būtu 1-3 cilvēki, nevis sanākuši visi, kam nav slinkums.

Manā izlaidumā pat vienu meiteni sveica neskaitāmi vecāku darba kolēģi, tādos gadījumos man vnk nav ko teikt

Laikam skumji sametās, es ar esmu otra mazmeita, kura pabeigs augstskolu (nākamgad), bet, iedomājoties tagad vecmammu, viņa man ieknābs, ko tad tālāk darīšu vai arī kaut ko par draugu riebīgu izspļaus, nekā pateiks:'malacis'... :|

Vismaz manā augstskolā sveikšana notiek PĒC diplomu pasniegšanas ārpusē. Tā kā procesa ātrumu viesu skaits neietekmē.
Es jau šogad omītei pateicu, ka pēc gada būs jābrauc uz manu izlaidumu. Ja veselība atļaus, zinu, ka viņa ļoti priecāsies atbraukt. Un man nav problēmu pēc tam visus aizvest uz kafūzi. Gan pašai prieks, gan viesiem. :)

Man patīk izlaidumi. Visi ir priecīgi, ir daudz buču, puķu, dāvanu, un vēderā ir patīkama kņudoņa (nejaukt ar iemīlēšanos un/vai ātrām kājām). Izlaidumi ir baigi forša lieta. Šo teikumu es ar nolūku rakstīju mazliet utopiskā garā, jo... manā dzīvē notiek mazliet citādāk. Vispirms ir stress par to, ko likt uz galda („šitie salāti jau katru reizi ir/šitos nevar, jo Jānim negaršo garneles”), tad ir stress par to, kas un kad visu pagatavos („man nav laika, man galds jāklāj”), tad ir stress izlaiduma dienā („ko es darīšu, ja man saplīsīs zeķbikses/viesiem beigsies sarunu temati/kāds sāks runāt par reliģiju vai politiku”). Prieka nav nevienā mirklī. Taisni kā nelaime tas mans izlaidums.

Zane, kāpēc tu sauc ciemiņus, ja tev tas rada stresu? Vai tiešām radi var apvainoties, jo viņus nepasauc uz izlaidumu, kas pat nav.. nezinu, tik nozīmīga diena kā kāzas vai bēres kādam? Vai viņi nāk neaicināti (kā te lasīts, ka neviens neaicina, paši zina, kad jāapsveic..)? Tad, manuprāt, tā ir nepieklājība no viņu puses.

Man varbūt nesaprast šo radu saukšanas loģiku, jo pašai, lai arī ģimene nav ļoti maziņa, tomēr tā neapmeklē katra cilvēka izlaidumus un citas svarīgas lietas. Visi nemaz nedzīvo vienā vietā (un pat valstī), lai to atļautos.
Te kāda minēja, ka žēl to, kam maz atnāk uz izlaidumiem, - jā, man būtu patīkami saņemt daudz puķes, bet tas arī ir vienīgais. :D Esmu pateicīga, ka neizvedu citus no pacietības ar ģimenes radurakstiem izlaidumos un ka man nav jāuzņemas galda klāšanas utt.

uz koledžas izlaidumu nāca sveikt draugi. bet uz restorānu devāmies 4tratā - es, mamma, brālis un draugs. Pēc tam pa mierīgo atpūtos