pateicu ātri - pēc pusotra mēneša. bijām pazīstami jau ilgāku laiku, tikai netikāmies, tāpēc tās jūtas, kas man radās pēc 7iņu mēnešu netikšanās man viekārši ieblieza pa galvu. mums jau tā situācija vispār sanāk dīvaina, jo vispirms (pirms gada) mēs bučojāmies (un ne tikai), pēc tam es aizbraucu uz ārzemēm, uzzināju, ka esmu stāvoklī un tikai tad, kad es biju jau pēdējā mēnesī, mēs izlēmām tomēr pamēģināt būt kopā. uzreiz pēc meitas dzimšanas arī dzīvot sākām kopā. un tad vienu dienu, kad bija pagājis kāds pusotrs mēnesis, kopš bijām sākuši būt kopā, viņš mani modināja no rīta apskaujot un es pa miegam kaut kā to izspļāvu. mani droši vien kāda tagad noēdīs, ka tas nav nopietni, bet es tiešām tā arī jūtos un mans draugs arī. es zinu, ka tā ir mīlestība. par spīti tam, ka biju samiegojusies, kad to pateicu, jo, ja es tā padomāju, tad saprotu, ka jau pirms tam zināju, kādas ir manas jūtas pret to cilvēku.