Man ir 20 gadi. Nedomāju, ka tas ir tas vecums, kad pa visu varu jāmēģina atkratīties no nevainības un neuzskatu ne sevi, ne citas manas vienaudzes par meža briesmonēm, ja vēl nav nodarbojušās ar seksu. Tāpēc mana problēma noteikti nav iz tēmas ''bāc, visas draudzenes jau ir pārgulējušas, kaut kur ātri tā lieta jānodara, lai nebūtu galīga atkritēja!'' Galīgi ne. Neesmu arī principiāla kristiete, kas par to, ka nekāda seksa bez kāzām. vienmēr esmu uzskatījusi, ka sekss man būs tad, kad uzradīsies gribēšana. gribēšana man jau krietnu laiku ir (3 gadus). nu, gribu, tātad ir jādara. problēma tāda, ka tad, kad viss nonāk pie darīšanas vai pie jebkāda citāda fiziska kontakta, es nezin kāda mārrutka pēc sāku raustīties un nekur tālāk arī netieku. naktī nevaru aizmigt, rāpoju pa sienām, jo man tā prasās, bet tad, kad es ieraugu sev priekšā reālu, normālu, sakarīgu vīrieti, ar kuru man varētu izveidoties fizisks kontakts, vienkārši ieslēdzās kaut kāds reflekss - FIKSI! bēdz prom, kamēr vēl vari, kamēr tas jāklis nav uzgūlies man virsū ar savu pretīgo locekli nav ienācis MANĀ templī! :S
ko darīt? uz ko šāda reakcija norāda? es patiešām vēlos to darīt! kā lai aptur to iekšējo balsi? :D