Labvakar, meitenes!
Ir tāda lieta, ka ar savu vīrieti esmu kopā jau ļoti ilgi, esam pārcietuši daudz ko. Zinu, ka man nav ideāls raksturs - esmu piekasīga un ātri aizsviļos, jā, arī emocionāla.
Pēdējā laikā ar manu vīrieti notiek dīvainas lietas, ja mēs par kaut ko strīdamies - viņš var mani pagrūst, un tā kā esmu diezgan viegla, es uzreiz krītu nost no kājām. Bet vakar no rīta - šausmas! Es piecēlos agrāk, lai modinātu viņu uz darbu, ieslēdzu mūziku, lai viņam vieglāk piecelties - šis uz mani sāk aurot pa visu māju, lai slēdzu ārā! Es neko - izslēdzu, padomāju, ka no rītiem jau visi īgni. Piesēdos pie datora lasīt laika ziņas un dungoju dziesmu, kas bija skanējusi, kad notika kas negaidīts! Viņš piecēlās no gultas - nogrūda mani no krēsla un paņēma aiz kakla, sāka kaut ko bļaut. Es loģiski, ieskrēju virtuvē un sāku raudāt, jo man bija ŠOKS! Un viņš mani izmēdija, kā es raudu, pateica, ka uz darbu vispār neies, grib lai viņu atlaiž un ielīda atpakaļ gultā. Es nezināju ko darīt - zvanīju viņa mammai, visu izstāstīju, viņa mani nomierināja. Pēc tam, es aizbraucu uz darbu. Līdz vakaram, tā teikt, vakara gaitā mēs jau paspējām izlīgt - viņš teica, ka neko no tā neatceroties, ka tas viss notika pa miegam! Mums bija superīgs vakars un arī šis rīts, viss tik mīļi, mīļi. :)
Pa dienu, viņš gribēja iesaistīties kaut kādās muļķīgās darba attiecībās ar vīrieti, kas ir nepatstāvīgs, turklāt krāpnieks! Un mēs abi ar vīrieti to esam apsprieduši, tieši viņš bija tas, kas man teica, ka tas otrs nav godīgs cilvēks.
Es šodien viņam to atgādināju un teicu, lai nekur neiesaistās (starp citu - manējais ir naivs tādās biznesa lietās, ļoti uzticas cilvēkiem - viņu var viegli apmānīt), pats taču teica, ka tas otrs ir krāpnieks! Tik ļoti aizsvīlos, ka viņš manī neklausās, kaut arī es jau zinu tā stāsta beigas, ka pateicu, ka piezvanīšu tam otram un pateikšu, ka mēs esam viņu apsprieduši un, kāpēc!!!
Un manējais tad man izmeta tādu tekstu "Zvani, saki ko gribi! Tu beigās paliksi sliktās lomā! Tāpat, ka Tu mammai pateici, par to rītu! Viņa man šodien zvanīja, es viņai pastāstiju savu versiju, kurā Tu pati paliec vainīga un mamma tagad Tev vairs neticēs!" :o
ES VIENKĀRŠI VAI SPRĀGSTU NO DUSMĀM!
Esmu gatava viņu pamest, bet tajā pašā laikā domāju, ka negribu iet dzīvot pie vecākiem atpakaļ, esmu jau pilnībā izvākusies no turienes un liekas naudas par ko izīrēt savu dzīvokli arīnav. Pie tam, es taču viņu mīlu, bet ko darīt ar visiem šiem stulbajiem izgājieniem? Runāt ar viņu? Viņš nedzird - uzskata, ka viņš rīkojās pareizi!
Šīs pēdējās divas dienas gribu viņu krāpt, kaut arī nekad to neesmu darījusi! Man gribās citu vīriešu uzmanību, satikšanās, romantiku, bet es nespēju viņu nokrāpt, man sirds sāpēs! Jo es viņu tomēr mīlu!
Meitenes, kāda būtu pareizākā rīcībā šādā situācijā? Un kas ar mani notiek? Varbūt es viņu nemaz vairs nemīlu?