Labi vārdi

es domaju, ka bērnam ir jāzina, ka vecāki un apkārtejie viņu novērtē, mīl utt., tāpat jāsaņem uzslavas un atzinība par nopelniem, bet nu tāda vispārējā "ak tu, mana visskaistakā un perfektākā.." audzināšana rada normālas princeses un izlutinātus knēveļus, kas tā arī izaug ar apziņu, ka viņi ir vislabākie visā pasaulē un tā arī attiecas pret citiem.

Piekrītu René. Man šķiet, ka ko tādu bērnībā regulāri dzirdot vispār var zust saikne ar realitāti. Un galu galā, kā tad paškritika? Man bērnībā nepatika dzirdēt šādus te "cik tu skaista, gudra", ja tas nebija pamatoti un arī tagad riebjas nepamatoti komplimenti tikai komplimenta pēc. Man patīk dzirdēt uzslavas par reāliem sasniegumiem, bet ja es man teiktu, ka es esmu gudra arī neko nedarot, nu nezinu... Tāda pati galējība kā bērnam teikt, ka viņš ir neapdāvināts muļķis. Netrūkst arī pieaugušu cilvēku, kuri nespēj paši uz sevi kritiski paskatīties, domāju, ka tam arī saknes meklējamas bērnībā.

Uzskatu, ka labi vārdi ir vajadzīgi par pamatotām lietām. Bārstīt labus vārdus visu laiku tikai teikšanas pēc nevajadzētu. Tad tiešām izaug tie un tās,kas sevi par visskaistākajiem/visskaistākajām un visgudrākajiem/visgudrākajām uzskata, jo tā taču viņiem visu laiku teikts.
Man vispār šķiet, ka vajag tā normāli sabalansēt gan uzslavas, gan kritiku, lai nav tikai slavas dziesmas vai tikai nolīdzināšana līdz ar zemi.

Jā, man ir zema pašapziņa. Ļoti cenšos laboties, un tikt tam pāri... Bērnībā vnm nebiju mātei gana laba. Izmazgāti trauki, iztīrīta istaba, viņa atnāk mājas un bļauj par to, ka kartupeļus neviens nav uzvārījis. Ejam ciemos pie radieniekiem, viņas bērns nav darījis to un šito, un izstāsta visu slikto... Tad, kad es pateicu kaut ko ne pa prātam, tad sekoja: TIkai iedomājies, ka iztīriji istabu un tas ir baigais sasniegums? Protams, nebiju pelnrušķīte, bet visu to no vecāku puses ciest ir ļoti nomācoši. No 18 gadiem laboju savu dzīvi, braucu apmaiņas braucienos, lai cīnītos ar saviem mazvērtības kompleksiem un visādi citādi izaicināju sevi... Tagad man ir mīļotais vīrietis un esmu laimīga. Bet tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz mani. Mana māte, protams, turpina mani šādi šantažēt, bet vairs nedzīvoju pie viņas un cenšos izvairīties no jebkāda kontakta... Ar to es gribu pateikt, protams, ka bērnībā veidojas mūsu rakstura galvenās iezīmes un tās ir atkarīgas, no tā ko ikdienā dzirdi.

Domāju, ka vārdi "es tevi mīlu" abpusēji gan bērna teiktie vecākiem, gan vecāku teiktie bērniem ir vissvarīgākie. Man patika, kā auklīte filmā "The Help" tai meitenītei teica, nelikās nekas pārspīlets. Man, piemēram, šķiet, ka labāk ir pateikt to labo vārdu bērnam, nekā viņu tikai kritizēt. Vecāki iegulda lielu darbu bērna pašapziņā - vai nu ar plusa, vai mīnusa zīmi.

Es domāju, ka nav slikti bērnu ik pa brīdim paslavēt, bet tikai tādā gadījumā, ja tas ir pelnīti. Nedomāju, ka pat pie neveiksmēm vajadzētu bērnu slavēt-"Tu tāpat esi pats labākais, skaistākais utt" Manuprāt, ja paslavē tikai brīžos, kad bērns tiešām to ir pelnījis, tad bērns arī saprot, ka kaut kas ir jāpaveic, lai tiktu pie atzinības. Jāprot novērtēt bērna panākumus, bet nevajag nepamatoti celt debesīs.