Pirmā Mīlestība tā neaizmirstamā?

Es ļoti centos izdzēst tās sajūtas par 1. mīlestību, jo beigas bija garas, mokošas un sāpīgas. Bijām kopā 4 gadus - on & off. Un es priecājos, ka man tas ir izdevies. Ir palikušas tikai dažas atmiņas, bet tagad veidoju jaunas un daudz labākas, un cenšos, lai tām nepienāk tāds gals. Bet man šķiet viņam ir tā kā Tu aprakstīji, jo vēl vairāk nekā pēc gada viņš ilgojas pēc manis.

Emmanuelle, tā ir pagātne. Bezjēdzīga nostalģija, kas mani pa reizei pārņem - viss, kas palicis.

Zane
Nebaidi, man šobrīd ir līdzīgas sajūtas, ka man ir obligāti jāzina, kā viņam iet...vai viņam ir labi un vai viss ir kārtībā, tik maz un tai pat laikā daudz vēlos šobrīd uzzināt...Es nerunāju un nedomāju par kaut kādu atkal būšanu kopā, jo tas bija pārāk smags periods un ārkārtīgi sāpīgs, tomēr es viņu mīlēju..njāaa :/

tb mani...
es tikai gribu zināt, ka viņam viss ir labi, lai man sirds ir mierīga.

man skiet, ka man savos 20-ar astiti gados vel nav nemaz bijusi tada ista milestiba, aizrausanas jaa, bet tas neskaitas, draugs ir bijis un ilgu laiku, bet tagad skatoties atpakal skiett, ka nemaz vinu nemileju..skatos filmas un nesaprotu, un ilgojos pec kaut ka tada,ko tur rada...

Man nebija attiecības ar manu pirmo mīlestību. Bet tas nenozīmē, ka nebiju samīlējusies līdz ausīm. Biju jauna, naiva un nesamaitāta. Toreiz tikāmies vien dažas reizes, uz pirkstiem var saskaitīt.
Šobrīd saprotu, ka ar tādu cilvēku normālas attiecības diez vai kādai var sanākt, tikai izklaide.

Tomēr nostaļģija uznāk. Tauriņi vēderā lidoja pat tad, kad viņš tikai paskatījās uz mani...

Tāda saldsērīga nostaļģija šovakar mani pārņēmusi, atmiņu ugunskurs kuras, tas laikam tāpēc, ka neesmu ar viņu kontakējusies jau kādus 2 ar pus gadus, bet nejauši uzzināju, ka viņš šovasar precas... atceros, ka kādreiz es biju domājusi.... Bet ko nu tur vairs! :) Ceru tikai to, ka viņš būs laimīgs.

to var zinat vai nerus, ja abi satiekas pec gadiem un ir kopa.
tu laikam esi romantike, ka patik tadas platoniskas milas un likteni.
ja, 1. reizi jebkura dzives joma spilgti atceras, ta tas ir.

p.s smiekligi, ka raksti milestiba ar lielo burtu, itka tam butu japieskir kada ipasa nozime.

Marta-es arii rakstiitu ar lielo burtu-kaadreiz taa pagaatne ir saistiita arii ar tavu naakotni-beerni ,kuri tomeer ir naakusi pasaulee, pateicoties tiesi sim cilvekam ,kurs tajaa laikaa, tajaa vietaa bija kaa tava "aabola otra pusiite"!:)

Atceros, drusku nostalgija ir, jo pec nedelas man ir jasatiek... es gan tagad esmu "svaigi" iemilejusies, tapec domaju par savu tagadeejo... bet uznak domas un tiesi sonakt vel sapnoju par bijuso, kaa mees skiramies, abi raudam un taa.. pieceelos ar sausmiigu garstavokli....

Jā, bijām kopā 3 brīnišķīgus gadus ar manu pirmo mīlestību... Un joprojām uznāk nostaļģija. Pagājuši 4 ar pus gadi, bet no sirsniņas viņš man nav aizgājis un tiešām šķiet, ka nekad arī neaizies. Patiesībā skumji, ka tā, jo atmiņas pārāk skaistas, brīžiem traucē un liek salīdzināt manu ex ar tagadējo. Ehhh, tas bija skaistākais laiks manā dzīvē! Kaut gan esmu ļoti jauna (mazliet pāri 20), bet šķiet, ka skaistāko savā dzīvē jau esmu izdzīvojusi un nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies nekad.

Jā, es atceros savu pirmo mīlestību.
Kaut vai tagad esmu laimīga kopā ar citu, tomēr šad tad sapņos uzpeld viņš!
Kaut vai dzirdot dziesmu, kuru viņš man iedeva pirmo reizi noklausīties, noskatoties filmu, kuru skatījos ar viņu ... liekas sīkumi ... tas viss bija pirms 7 gadiem, bet es visu atceros tik spilgti, tāpat es atceros arī viņu. Un man liekas, ka tā tas būs vienmēr! :) Atmiņas, īpaši skaistās, nevar vienkārši izdzēst no galvas!

Helish-turies,es tev saku no pieredzes-raudaasi,kaut "100gadus" ir cits-iipasi ,ja laiks pavadiits prom no Latvijas!Kaut kaa viss atnaak atpakal!To taa gruuti paskaidrot normaali,bet kaut kas ir taads, neizskaidrojams-liekas, viss vecos laikos bija tik perfekti-noteikti ne taa bija ,ne kaa-taas pagaatnes atminas vienmeer liekas tik pozitiivas!
Vareetu domaat ,ka tagad esmu uz "nokausanu":DDziivoju normaala cilveeka dziivi un tomeer -kaut kas vienmeer liek atcereeties!

Ar pirmo mīlestību izšķīros jau pirms padsmit gadiem. Tagad esmu laimīga, ka liktenis mani ar to idiņu izšķīra :D Tādu murmuli negribētu sev blakus. Atcerēties ir smieklīgi, nepārņem nekādas skumjas vai nostaļģija. Drīzāk nesaprotu, ko es viņā biju atradusi :D

Man ļoti līdzīgi kā Karamelle! Arī kopā 3 brīnišķīgi skaisti gadi... Nu jau pagājis gads un atmiņā paliek pārsvarā tikai tas skaistais! Kopš tā laika kontaktējušies neesam, lai arī man veidojas citas attiecības un viņam tās jau ir krietnu laiku, tik un tā liekas, ka daļa manas sirds būs pie viņa vienmēr. Nu tā tas laikam ir un būs un tur NEKO nevar darīt.

Domāju, kāpēc tas tā ir un ziniet? Secinu, ka tāpēc, ka pirmo reizi mēs nebaidāmies mīlēt ar visu sirdi un atdot sevi pa visam.. Nav bail no sāpēm, jo nav nācies apdedzināties.
Tie bija skaisti laiki... Laikam jāsaka - paldies par pieredzi un atmiņām :)

es vēl nevaru saprast, kura mana pirmā-šī, vai tas idiots, kas man bija pirms tam, no kura pēc daudziem gadiem esmu tikusi vaļā un priecājos :D tad likās-oi mīlu un citu nevarēju blakus iedomāties, bet kad beidzot pieleca, ka pietiek sevi mocīt un tām attiecībām jēgas nav, kkā uzreiz uzradās, šķiet tas īstais, un bijušā dēļ nevienu(!!!) asaru nenobirdināju un jau gandrīz gadu priecājos par savu saprātu un laimi, kuru Dievs man deva :) es vienkārši neļāvos tiem pārdzīvojumiem....man iespējams bija vieglāk, jo iepriekšējais bija daudz mani sāpinājis un man uzbūvējās mūris pret viņu, nu un nebija man sirds cilvēks, tāda kā izrunāšanās bija pirmās 5 min, beigās sviestā gāja. reāli ar viņu varētu tās attiecības veidot kā one night stand utt bet neko nopietnu...bija grūti, bet es meklēju to labo un saku paldies ka zinu ko vairs nevēlos un norūdīta esmu nepajokam tajā skaitā ar visām krāpšanām utt :) daudz ieguvu, lai spētu veidot jaunas attiecības, tādēļ laikam mana vecā mīlestība ir totāli sarūsējusi un sadrupusi :D

Pirmā mīlestība?!
Pat nezinu, ko lai ar to domāju.
-Vai pirmā mīlestība man bija puisis, kurā biju iemīlējusies līdz ausīm un viņš bija iemīlējies manī, bet nezinu kādu mērķu vadīta, es neļāvu viņam sev beigās klāt tikt...tik manā dvēselē?!
-vai pirmā mīlestība man IR puisis ar kuru šobrīd esmu kopā un baudu savas dzīves līdz šim labākos mirkļus, lieliskākās emocijas un intīmākos brīžus?!

Droši vien jau otrs variants man ir tomēr tuvāks maniem uzskatiem par PIRMO MĪLESTĪBU.

Lai gan pēdējā mēneša laikā esmu satikusi to savu pirmo. Redzot viņu ... manī ir vairāk negatīvu nekā pozitīvu emociju. Rodas vēlme izdzēst no dzīves tos intīmos brīžus, kas lika skudriņā pa ķermeni plūst asins vietā.. Reizēm ieraugot liekas, kāpēc liktenim labpatīk viņu nolikt tik bieži mani ceļā. Bet citreiz?! Citreiz domas aizlido mākoņos un prātā es izbaudu VISU atkal un atkal...

BET, ja tas mans pirmais variants būtu mana Pirmā Mīlestība, vai tad es pret to citreiz naidu justu ?!
Domāju, ka nē...Jo uzskatu, ja mīl, tad otram ciest neliks. Ja mīl, tad darīs visu, lai justos labi..

Emmanuelle, zinu, ka raudasu, bet tomeer miilu citu, un bus jau labi.. zinu, ka bus smagi, bet taa ir mana izvele, nevaru sirdij pavelet aizmirst sito un iemileet no jauna veco, lai arii zinu, ka iespeejams, ka vecais ir labaaks par sito...

Laikam jau uz nakti nevajadzēja šo diskusiju lasīt. Tagad nāks man prātā visādas domas, kas mani nomāks visu atlikušo rītdienas rītu.

Bet, ceru, ka satikšu cilvēku, kas liks šīm domām izgaist :))

"Kāpēc tu nesmejies par vienu un to pašu joku trīs reizes, bet raudi par vienu un to pašu bēdu trīs reizes?"