Šausmas!

* skries,baaziis

Nelasīju visu,bet neko šausmīgu tur neredzu,žēl kā agrāk tādas lietas nebija.
Atceros, kad māsas bērns jau sāka rāpot,staigāt,tad tik sākās problēmas..Novēršas kaut uz mirkli,tas jau kaut kur prom-kādā bīstāmā vietā ar bīstāmu lietu:D

Atbildot par to, ka bērni ir nevaldāmi... Vai tad jūsu mammas kādu sēja pavadiņā, ejot pastaigāties?

Jā, man arī nav bērnu - bet zinu, ka NEKAD nesiešu savu bērnu pavadiņā! Un es nemaz nebaidos tā nekad paradoksa, zinu, ka tā nebūs :)

Salome -es domaaju to pavadinu taada veidaa-ka audzinataaja tur taadu striki un visi turaas pie taa strika ,kad skeerso ielu!Strika otraa galaa ir otra audzinaataaja!Te domaati tiesaam kadi 7-10 beernini!Es toreiz ,kad veeroju vinus caur savas masiinas logu veel nodomaaju-tik nevainiigi izskataas tie 3gadnieki...!:D
Sakiet ko gribiet ,bet man taa ideja liekas loti laba-iipasi ja ir pieciisi-noteikti!Nu nevar normaals cilveeks savaldiit piecus uzreiz -iipasi ja tas vecums ir 3-5gadini!:)

Nemu atlpakal savus vaardus!:D-5 gadi jau taads kaartiigs beerns-teiksim liidz 3gadiem!:)

Salome, jā - es biju nejauks bērns un principiāli spītējos (pašai tagad kauns un nav skaidras izpratnes par to, kādēļ tā darīju), bet mamma mani nevadāja šādā šņorītē, jo 1) viņai tādas nebija; 2) mēs dzīvojām lauku mājās, kur mašīnas tuvumā nebija. Ja braucām uz veikalu, mani iesprādzēja ratiņos un man tas traki riebās - labāk būtu man bijusi tāda vestīte, nevis mani kā izgreznotu kāzu torti vadāja ratos. Tieši tas man likās pazemojoši šajos 3 gados.
Turklāt tie bija pavisam citi apstākļi nekā lielā pilsētā, kur daudz cilvēku, riteņbraucēju, suņu un automašīnu. Ne jau lauku sādžā kāds savu mazuli vadā šādā "pavadiņā", bet publiskās vietās, kur daudz jezgas un potenciāli bīstamu situāciju.

Zane, protams, vienmēr būs filozofi, kas domās, ka dvēsele dzīvo kaut kur pie aizkuņģa dziedzera un cilvēks piedzimst kā balta lapa, bet es tomēr sliecos domāt, ka tā gluži nav. Kaut vai dvīņi - viņi taču piedzimst vienā dienā, tiek vienādi audzināti, bet viens ir aktīvāks,ekspresīvāks, savukārt otrs var un bieži vien ir lēnāks un samiernieciskāks. Kā tad to izskaidrot, ja jau abi pilnīgi vienādi (t.i., nekādi) piedzima - bez temperamenta? Ja bērni piedzimtu kā baltas lapas, tad viņi visi būtu absolūti VIENĀDI, bet jau pirmajās dienās ir novērojama atšķirība kontaktā ar ārpasauli u.tml.

skaya, nu man tāds pat jautājums Tev, ko iepriekš man uzdevi. Ja bērns nedod roku,neklausās tevī, tad kā tā pavadiņa var kaut ko atrisināt? Bērns Tev ielas vidū nokritīs gar zemi un viss, tālāk neies. Vilksi striķī?
Ja bērns nav paklausīgs, viņš nemaz tādā siksnā arī nesiesies un apkārt nestaigās. Tad kam īsti izmanto to siksnu? Lai bērni nebūtu jāķersta, lai tik daudz nebūtu jāpievēršu uzmanības.

Zemē jau krīt, ja bērnam neļauj pašam +/- brīvi pārvietoties un tur aiz rokas - pavadiņa ļauj to perimetru nosacīti palielināt, ļaujot bērnam izjust, ka viņš pats it kā nosaka savu maršrutu.

Protams, ja bērns ir histērisks un trako par visu, tad atliek sēdēt mājās un runāt ar viņu, kamēr viņam 'aiziet' kā tās lietas sabiedriskās vietās tiek organizētas.

Tomēr nevajag aiziet galējībās - ne jau ir tikai 2 veidu bērni - paklausīgie un garā vājie, kas trako vienmēr un visur. Arī mierīgajam bērnam var uznākt 'melnie', kad nedos roku un skries pats, kur acis rāda. Manuprāt, tādā situācijā ir jauki, ja ir mazo aiz kā pieturēt un tieši viņam virsū nebāzties ar rokas došanu vai kaunināšanu/biedēšanu/skaidrošanos. Vismaz man tas liekas pieņemamāk nekā tupēt uz asfalta blakus raudošam bērnam, kam emocijas iet pa gaisu un mēģināt ar viņu runāt! Lai bērns nomierinās un tad būs piemērotāks laiks situācijas pārrunāšanai. Un rokās nest bērnu, kas puņķojas un spārdās arī man nešķiet vilinoši. Lielākās drāmas sākas tur, kur pieaugušie mazos uztver kā tādus dresējamus klēpju suņus, kam varēs pakratīt ar pirkstu un pamācoši skaidrot, neņemot vērā, ka bērni nereti nav gatavi KLAUSĪTIES. Bet katrs jau dara kā vēlas :)

Man vienīgajai laikam šī uzparikte liekas tīri ok :D
Bērnībā man riebās, ka es ne soli nevarēju paspert bez mammas ciešā rokas tvēriena. Likās, ka visa pasaule aiziet garām, kamēr es eju, paņemta pie rokas, soli solī ar mammu. Šitādā uzpariktē bērns var pats paiet tur, kur gribās, neriskējot ar pazušanu vai izskriešanu uz ielas. Kā jau minēju - pirmo reizi šādu vestīti ar pavadiņu redzēju Disnejlendā. Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērns bija daudz laimīgāks iet ar draugiem gabalu pa priekšu mammai ( "pavadiņa" bija vairākus metrus gara ), nevis cieši paņemts pie rokas. Savukārt, mammai nav uztraukumu, ka bērns pazudīs.

Protams,nekad nesaki "nekad", bet nu es nekad nejūgšu savu bērnu tādos iemauktos.
1kārt kauns no bērna,kad pieaudzis skatīties pats savas bildes un nevienam neieskaidrosi,ka tas bija moderni un visi tā staigāja,jo tas tā nav, :D, un neko vairāk par prastu suņu siksnu man šis brīnums neatgādina, un 2kārt man būtu kauns pašai no sevis,ka esmu tik tizla māte, kas nespēj savākt pati savu bērnu.

Līdzīgi redzēti, bet šokē šai foto kas cits. Asfalts ( nav zaļā zālīte vai jūras smiltis) sieviete vasaras apavos, visi mazie basām kājelēm.

Un ja uzmanīgi vēro foto, visi pieaugušie apavos. Un visi mazie arī tas mazliet redzamais lielākais bērns basām kājām.

P.S. Kreisā pusē lielākais bērns. Tas kāds bērnunams ?

Uma, tas ir ūdens, viņi visi ir pie/iekšā kādā ūdenstilpnē. Ārzemēs ir normāla prakse, ka visa pilsēta plunčājas pa strūklakām un dīķiem. Šī izskatās pēc seklas strūklakas, kur bērni ielaisti pabradāt.

Ko pieauguši neriskē bradāt basām kājām? Nu ja, sēnīte un etc. Stikli...

Man tas tiešām, tiešām šķiet briesmīgi. Nu nav bērni tiiiik šausmīgi, ka nevar viņus savaldīt. Ir normālas un civilizētas metodes, ne? Mūsdienās tikai domā, kā atvieglot dzīvi, lai nebūtu jāpiepūlās izskaidrot, izrunāt... iesien pavadiņā un staigā laimīgs. Man tiešām būtu kauns ar ko tādu rādīties uz ielas, nē, man būtu kauns, ja es vispār padomātu, ka varētu savu bērnu kā tādu sunīti staidzināt - varbūt vēl to izvelkamo siksniņu vajag? Tad jau vispār 5m rādiusā var staigāt, parausti un nāks atpakaļ. Super.

Es, protams, varbūt nebūšu īstā, kas izteiksies, jo man nav bērnu, lai spriestu par audzināšanu. Taču ticu, vismaz spriežu atceroties, kāds bērns biju pati, un kā mamīte vienmēr brīvi mani visur njēma līdzi, ka ar bērnu ir jāstrādā, ar vinju var sarunāt, izskaidrot, stāstīt, kaut vai par to prom skriešanu. Pacietība, uzmanība. Šis ir vienkāršākais veids- piesienu un man nav jāpiepūlas.. Man būtu kauns kā mātei.

Uma -muusu amerikaanu beerni visu laiku gribeeja staigaat plikaam kaajaam!Loti gruuti bija uzvilkt apavus-es nezinu ,kas vainas-karsti, neerti?!Seit loti daudzi beerneli skraida apkaart pa zaali plikaam kaajaam!Bildee liekas,ka tas ir kaut kur loti siltaa vietaa-vareetu pat buut kaut kas kaa Hawaii-ne jau tada smalka tuuristu vieta...:)Peec sievietes spriezot ...Bernini izskataas ka ir varbuut triiniisi,kas jaapieskata vienlaiciigi...!Hawaii mazie vispaar skrien apkaart plikini...Neviens neko nenem galvaa!:)
Cik forsi tomeer buut tur ,kur esmu!:)

Ceru , ka Cēlās Mātes nekad nenolīgs auklīti un maksimālā ātrumā iedresēs sīko kakāt podā nevis pamperā, jo pampers ir vienkāršākais veids - ietin pakaļu plastmasā un nav jāpiepūlas. :D
Un bērnu dārzs jau arī ir atteikšanās no piepūles, ne tā?