Es jau gribēju izveidot līdzīgu diskusiju, kad ieraudzīju šo, tāpēc rakstīšu tepat...
Jau kādu laiku satiekos ar puisi, kas iet jūrā, un domājam par nopietnākām attiecībām, taču apzinos, ka puisis pēc pāris mēnešiem dosies reisā apmēram uz pusgadu, un domāju, vai vispār ir vērts sākt? Te es padomu neprasu, lēmums paliks tikai un vienīgi manā ziņā. Vēlos tikai dzirdēt citu meiteņu pieredzes stāstus. Kā ir ar uzticību? Saprotams, vīrietim ir patīkami, kad atgriežoties viņu kāda sagaida, bet, manuprāt, ir banāli otram uzkraut šo slogu un pieprasīt, lai tiešām tā dara, ja pats dodas prom uz, piem., 9 mēnešiem, ticot, ka nekas nemainīsies. Vai arī par to vispār nedomā, cerot, ka viss būs kārtībā? Meitenes tiešām tik lielā mērā uzticas saviem mīļotajiem, kad pusgadu-gadu viņš ir prom? Un vai tiešām pašas meitenes arī tik svēti sēž krastā, visu šo laiku gaidot mīļoto? Ko sakāt par tādām attiecībām, kad nošķirtiem jāpavada tikpat daudz laika cik kopā? Jo, kad paklausījos pazīstamo jūrnieku stāstos, sapratu, ka katrā ostā sieviešu netrūkst, bet tā jau ir katra izvēle pieņemt lēmumu, vai viņam tas ir vajadzīgs, vai nē.