vēršos pēc padoma :)

*curious, vai nav tā, ka Tu esi no tiem cilvēkiem, kuri, ja nav problēmas, izdomā tās? No sērijas, lai nebūtu garlaicīgi, uztaisām sev pāris problēmiņas un tad cenšamies tās risināt. Iespējams, ka Tev nekāda palīdzība no malas nemaz nav vajadzīga, vismaz ne tādā pusmistiskā veidā, kur pabārstīs Tev pāris vispārīgas frāzes un tad tas viss sāks piepildīties, jo pati pārāk uz to ieciklēsies. Man arī izrādās, ka veselība ir vēl lielākā piiiii nekā biju iedomājusies, bet es nevis dodos pie astrologiem, magiem, burvjiem u.c. pasakveidīgiem, bet pie ārstiem. Lai gan tie arī reizēm uzvedas kā pasaku varoņi, bet tomēr. :D

es atradu labu astrologu :). Patreiz dzīvoju uz baigā (?), mana dzīve griežas pateicoties pāris viņas padomiem:)

kā man patīk,ka Abalone mani tik labi pazīst.
tikai ja zinātu,kādas ir manas problēmas,laikam,ka tad paklusētu.

curious, uzraksti man personīgo ziņu, varam padiskutēt par savām problēmām, tā teikt-pamērīties, kurai lielākas un vai vispār tās ir reālas problēmas :)

Un jā, es nekur neapgalvoju, ka Tu tiešām tāda esi, kā es rakstu. Redzi, tur ir jautājuma zīme teikuma beigās un pēc tam arī vārds "iespējams". :)

ne jau Tu noteiksi,kas ir problēmas.

Es aizgāju pēc paziņas iniciatīvas, teikšu godīgi, ka vairāk vienkārši intereses, šova dēļ aizgāju, ar lielu skepsi, bet protams ļāvu runāt, neko neizrādīju. Pat tad, kad viņa atvēra kādu mazu nobružātu grāmatiņu krievu valodā, kur bija kas rakstīts par to, ka katram cilvēkam esot dzīvē cikli sadalāmi ik pa 7 gadiem un diezgan konkrēti stāstīja, kas katrā tur mainās.
Tas bija laiks, kad štukoju, ko darīt - braukt porm vai baidīties. Nepaņēmu no zīlnieces neko, pati vien izlēmu, ka braukšu. Pirmais, ko viņa man apsēžoties un paskatoties vien rokā sacīja - sapņu prinču nav, Tev pašai viss būs jāsasniedz ar savu darbu. Vispār jau prātīgi.

Ka nebūšot mans īstais, varu ko veidot, izklaideties, bet līdz galam tas tomēr ne man, es precēšoties divreiz, vecumu nosauca.
Vienīgais, kas mani drusku aizķēra, ka viņa pēc kārtīm pateica, ka man tēvs miris, bet savādak vienkārši uztvēru kā parunāšanos ar vecāka gājuma sievieti par dzīvi un attiecībām, par sevi stāstīja, man pat gribējās teikt, lai met tās kārtis pa gaisu un mēs varam vienkārši iedzert tēju un parunāties, neko nezaudēju, neko neieguvu. Vienīgi nācās domāt par cilvēkiem, kas tam tiešām arī vārds par vārdam noticētu un šajā gadīumā paliktu, nebrauktu... tad tā skumji palika. Man pat tas iedeva impulsu.... pretējā virzienā, ha.