Lauliibas - par,pret?

Nu taa kaa man tuuliit kaazas, logiski ka pret neesmu. Gribu gimeni ar vienu uzvaardu, miiljotais ljoti grib kaazas... nopietns solis attieciibaas... uzskatu, ka japrecaas ir vienu reizi dziivee, nevis pie pirmaas izdeviibas, bet tad kad praats nobriedis un ir iista miilestiiba

Manuprāt, kad cilvēki apprecas viņu attiecības kļūst svētas un abi kļūst par ģimeni. Kā es varu būt PRET ģimeni? :)

Nu, kāds tur pret var būt? Ja negribi, neprecies. Neviens taču neliek to darīt.
Šobrīd man vienalga, pat ja būtu kādā neprātīgi iemīlējusies, negribētu precēties. Kas manā galvā darīsies pēc 10, 15 vai 25 gadiem, es nezinu.
Vienīgais, reizēm pabrīnos par sievietēm, kurām kāzas ir galvenais mērķis dzīvē un viņas tikai par to vien runā un domā pat nebūdamas attiecībās. Tad no malas šķiet, ka saskatījušas romantiskās filmas, ja jau nevar nomierināties un dzīvot pilnvērtīgi nekoncentrējoties uz tādām lietām.

Godīgi gribās to dienu.
Vēlētos tās baznīcā-ne tikai skaistāk, bet arī liekas, kad nopietnāk.
Ari kāzas liekas nostiprina to ģimeni. gan likumiski, gan arī man pēc izjūtām. Viens uzvārds, mīļotais pie sāniem. Ja precēšos ceru 1x manā mūžā ar īsto cilvēku, kas būs gatavs ar mani visu mūžu nodzīvot, tāpēc vēlētos tomēr kāzas baznīcā, tās nevar izšķirt.
Bet kad precēties tā cita runa :)
Un tā, kad tas ir mans sapnis tik apprecēties-tā gan nav.

Arī esmu PAR laulībām, bet tikai vienu reizi mūžā un tad, kad cilvēks ir pārliecināts par savām jūtām un kāzas ir mīlestības dēļ. Man nepatīk doma par precēšanos, kad nejauši sanācis bērnu uztaisīt vai tādēļ, ka pēc gada kopābūšanas ir sajūta, ka attiecības nav vairs tādas kā sākumā un gribas tās mākslīgi atdzīvināt ar šādu pasākumu.
Manuprāt, tie, kas dzīvo kopā nelaulājušies nav pārliecināti par savām attiecībām. Es arī tikai tagad - kopā būšanas 6.gadā - saprotu, ka gribētu precēties ar šo cilvēku, jo esmu viņu redzējusi dažādās situācijās un man redzētais patīk.
Un jā - vienots uzvārds ir tas, kas apzīmogo ģimenes institūciju, turklāt arī tiesiski abas puses ir pasargātas (šoreiz nedomāju šķiršanās gadījumu, bet situācijas, kad īpašums ir uz viena cilvēka vārda, viņš (tfu.tfu.tfu) aiziet bojā un viņa mantkārīgie radi izliek otru ar mantām uz ielas).

Agrāk biju pret.
Bet sapratu,ka iemesls ir,ka esmu pret, nav pašās kāzās.
Nu esmu par, un, jā, nebrīnītos,ka tas notiks gana drīz!
Man ir svarīgs statuss - sieva, man ir svarīgs viens uzvārds, man ir svarīga pati ģimenes uzbūve.
Un galu galā, tas ir solījums sev un otram.
Bet nu man jau tā romatika galvā :D

Grūti būt par, ja tik liela daļa mūžīgas mīlestības zvērētāju izšķiras...

Khrushchev, bet nav taču jāskatās uz citiem - Tev jāatrod SAVS cilvēks un jāsajūt, ka vari uzticēties un uzturēt šīs attiecības. Protams, laulības zvērests nevar saturēt kopā to, kā nav un māsklīgi nodrošināt saskaņu mūža garumā, bet psiholoģiski, manuprāt, laulības nostiprina savienību.

Esmu diezgan pārliecināta, ka lielā šķiršanās skaita dēļ arī man un tev, un pārējiem iezemiešiem mūsdienu laulība vairs nenozīmē kaut ko ārprātīgi svētu. Arī negribas gluži zvērēt kaut ko tik nepatiesu...
Bet ja es ar cilvēku varu norunāt, ka es tomēr nezvēru mūžīgu mīlestību (jo tas ir vienkārši stulbi!), bet gan ārprātīgi viņu mīlu un CERU mīlēt līdz mūža galam, un viņš tāpat, un ja varu norunāt, ka laulība ir tā vairāk finansiālai drošībai... jā, tad es laikam varētu, jo šāds variants man šķiet saprātīgs.

Ja jau grib, lai precas, mīl, nemīl.

Es pati gan par to nedomāju, mīlu savu vīrieti, bet neesmu gatava Dieva priekšā dot mūžigu solījumu.

Interesanti palasīt, ka jūs precēsieties ar savu īsto un vienīgo mūža mīlu. Tomēr es domāju, ja laulība balstās uz mīlestību, nevis abām pusēm izdevīgu darījumu, tradīcijām, tad ir ļoti liela iespēja, ka tā nebūs ilgstoša, jo mīlestība ir nepastāvīga. Protams, mana vēlme nav sagraut sieviešu sapni par mūžīgu mīlestību līdz kapa malai, taču, mīļās dāmas, skatīsimies patiesībai acīs.

Laulība ir starp vīrieti un sievieti un vēl vienu sievieti, un vēl vienu sievieti, un vēl vienu sievieti.

lauliibas dod garantiju juridiskajaa zinjaa un taas ir vajadziigas, kad plaano beernu. citaadaak - ziimogam nav noziimes. gaajeeji aiziet taa vai taa, dzeeraaji iekritiis savaa pudelee un staigulji turpinaas savas gaitas.

Man jau liekas, ka šis ir jautājums, kur nav ko būt pret :) Bet tā kā es neticu Dievam, tad man precēšanās liekas kā juridisks darījums. Uzskatu, ka tas ir svarīgi, jo ir kā drošības spilvens dzīvē, tomēr neuzskatu, ka tas būtu vajadzīgs manā vecumā. Domāju, ka optimāls vecums būtu par to domāt ap 30 gadiem. Protams, ja grib svinēt zelta kāzas, tad jau, jo ātrāk apprecas, jo lielāka iespēja, bet es uzskatu, ka nav, ko precēties, lai tikai izliktos par pieaugušāku nekā patiesībā ir. Vispirms stabilitāte dzīvē, nodrošinājums un tad tāda ekstra kā precības.

Zane, nez, kādai patiesībai acīs ir jāskatās? Krāpj gan vīrieši, gan sievietes. Gan precēti, gan neprecēti. Ne jau no zīmoga pasē tas atkarīgs.

esmu par. Bet visam savs laiks.
un to nevajag darīt ''ķeksīša pēc''.

Piekrītu par to, ka nevajag precēties "ķeksīša pēc"
Es pēdējā gada laikā esmu piedalījusies trīs kāzās, kuras jaunlaulātie ir sarīkojuši tiklīdz uzzinājuši, ka būs ģimenes pieaugums. Man liekas, ka tie laiki ir pagājuši, kad "obligāti" bija jāapprecās pirms bērna.
Bet kopumā laulību nenoliedzu, kaut vai tikai skatoties no juridiskā viedokļa:)

Šobrīd mana attieksme neitrāla. Ja kādreiz sāks gribēties bērnu, tad arī noteikti gribēšu salaulāties pirms tam. Ātrāk neredzu tam jēgu.

Treselle - Ja precēšos ceru 1x manā mūžā ar īsto cilvēku, kas būs gatavs ar mani visu mūžu nodzīvot, tāpēc vēlētos tomēr kāzas baznīcā, tās nevar izšķirt.

Kas tas par murgu, arī baznīcā noslēgtas laulības var izšķirt tieši tāpat kā zagsā noslēgtās!

Es visu laiku biju pret, vismaz pati priekš sevis, bet tagad man pirmo reizi ir sajūta, kad es esmu par, ar visām četrām esmu par. Vēlos novecot kopā, bet tomēr, sapratu, ka tas zīmogs pasē man nav noteicošais, galvenais ir būt kopā ar to cilvēku, vienalga ar vai bez zīmoga!

Es arī esmu par, bet, protams, ne šobrīd. Man jau šķiet, ka pienāk tas laiks, kad jūti, ka to ļoti vēlies un tas ir nepieciešams izveidot ģimeni, piemēram, lai varētu ieplānot bērnu, kam jau būs ģimene. Tad arī ir tas īstais laiks, manuprāt :)