Stāsts pavisam interesants, bet centīšos īsi un kodolīgi izstāstīt pēc iespējas vairāk.
Pagājušogad vasaras romēniņa rezultātā es zaļiķela, jeb paliku stāvoklī. Uzzināju, ka esmu stāvoklī, kad romančiks jau sn bij izplēnējis un es pati atrados prom no tēvzemes - Anglijā. Paziņoju puisim - sākumā nemaz runas nebija par to, ka mēs varētu būt kopā. Pēc tam, kad īsi pirms dzemdībām atgriezos Latvijā, no viņa puses izskanēja priekšlikums pamēģināt. Nolēmām gan nekur nesteigties un tā nu sanāca, ka patiesi sagājām kopā un sākām dzīvot kopā tik pēc meitas piedzimšanas pirms nepilniem 2vim mēnešiem. Tiktālu viss ir bijis tiešām jauki - esmu iemīlējusies (atkal) līdz ausīm un laimīga, BET...
Sanāk tā, ka manam draugam kopš aprīļa vidus daudz jāstrādā - 6 dienas nedēļā... pareizāk - naktis. Tā nu esmu jau mēnesi mūžīgi esmu viena pati, jo pa dienām viņš, loģiski, cenšās izgulēties. Par to es nemaz nepukstu. BET...
Šonedēļ viņam nospīdēja viena papildus brīvdiena. Par to viņš uzzināja tikai īsi pirms tam, kad gatavojās jau izbraukt no mājām. Es atkal biju sarunājusi ar mazo iet ciemos pie draudzenes - nokrāsot viņai matus. Dikti sapriecājos, ka beidzot pavadīsism vakaru kopā un pie draudzenes pabiju riktīgi īsu brīdi, atskrēju mājās skriešus. BET...
Mans puisis izdomājis, ka viņam vajag aiziet pieklesties ar draugiem. Atnāca mājās četros, salijis, vienkārši nenormālā komā. Nezinu, joprojām dusmojo par to, kaut gan ir jau dažas dienas pagājušas. Nesaprou tiešām - es pārspīlēju vai viņš patiesi izdarījās kā cūka? Manu draudzeņu domas dalās, tāpēc jautāju jums.
895
