Laimiiga?

Nē.

Jā

Man sobriid ir tiesi 100% sajuuta preteja laimes sajutai... es tiesam jutos slikti...
Bet tas ir tads posms, es zinu ka paries... vel menesi atpakal es teiktu, ka esmu lsimigakaa pasaulee... a tagad... ehhh....

pa lielam jā.

ik pa brīžiem esmu laimīga.

Ir reizes, kad jūtos bezcerīgi un tad noteikti neesmu laimīga, bet kopumā jā, es esmu vesela un spara pilna. Ko vairāk vajag laimei?
Nauda un vara nepadara laimīgu, tie ir cilvēki, kas ir mums apkārt :)

kā kuru dienu, tas ir ari atkarigs no cikla:d

nē

Vienmēr jau šķiet, ka kaut kas pietrūkst.

Un piekrītu:

manai laimei piemīt mirkļa raksturs.

Jo uzskatu, ka tā "lielā laime" sastāv no tām mazajām. Tie foršie mirkļi, ko vari "ķert" kopā ar draugiem, ģimeni utt :)

Es mēdzu būt laimīga. Man atbilst kādā seriālā dzirdētais teiciens, ka "esmu laimīga katru dienu. Ne visu dienu katru dienu, bet jā, katru dienu". Varbūt tā gluži neizpaužas kā pilnīgas laimes izjūta, bet vienkārši prieks par mazajiem sīkumiem ikdienā un apmierinātību ar to, kas esmu es un kas ir man apkārt. Bet kopumā man ir nosliece uz melanholiju, tai skaitā arī mērenu pesimismu, kas man jau ir pašsaprotams dzīves stāvoklis. Lai cik ļoti man tas dažreiz riebtos, esmu materiālistiskas dabas cilvēks un mana pašsajūta mēdz būt atkarīga no mantiskām vērtībām krietni vairāk, kā no garīgām.

vispār... jā.

Man tik ļoti nepatīk, kā tas izskatās un izklausās: "Es neesmu laimīga". Tas uzliek tāāādu zīmogu...
Es teikšu (un par spīti daudz kam), ka viss ir tik labi, cik labi šobrīd var būt un jā, esmu laimīga. Nevienā manas dzīves jomā nekas nav ideāls, tāpēc es, protams, turpināšu iet uz priekšu, uz harmoniju, bet lai es teiktu, ka neesmu laimīga... tas ir kā pateikt, ka esmu nelaimīga, un tāda es noteikti neesmu. :D :)

Esmu pārsvarā laimīga! Ja arī kādreiz neiet kā vajag, savu prieciņu jau kaut kur atrodu. :)

Gadnrīz katru dienu šķiet ir kaut kas tāds ,kas liek kārtīgi sapriecāties un daudz tādas lietas, kas liek pasmaidīt, uz brīdi sajusties laimīgai. Bet es to nesauktu par īstu laimi. Tāpēc -neesmu īsti. Tomēr mana mamma mēdz teikt- kamēr nav īsta nelaime (tuvākais miris, nesen mīļotais pametis, katastrofa kāda utml. ) kamēr nekā tāda nav ir laime. Es gan nepiekrītu ,jo cilvēkam var būt viss "ok" ,bet tas nenozīmē ,ka viņš ir laimīgs.

Nē.
Iespējams tikai katru 10. dienu. Bet es tagad cenšos atrast ceļu uz laimi.

Ar mani ir tā, ka šobrīd nevaru atrast nevienu iemeslu, kāpēc man būt nelaimīgai, bet es, kā jau visi, tiecas uz pilnību, uz labāku dzīvi, karjeru, tāpēc iekšēji mani kaut kas grauž, bet tas tikai tāpēc, ka katru reizi nospraužu sev jaunus mēŗkus, ko sasniegt. Un visa šī jauno mērķu padarīšana liek man justies ne-pilnīgi-laimīgai. kaut kā tā...

īstenībā es pat vairāk esmu garlaikota. vienkārši neesmu atradusi savu īsto es, to nodarbi, kas mani tā aizrautu, ka man nebūtu laika domāt par to cik laimīga esmu. ir tik daudz lietas, ko gribu darīt, bet tam visam vajag naudu un īsto kompāniju :/