Privātās dzīves atklāšana publiskajā telpā

Man arī tādi cilvēki ir zināmi-man tāda rīcība liekas stulba. Bet ko nu padarīsi,ka ir cilvēki ,kam patīk katru sīkumu uzdrukāt twiterī. Es neesmu ne twiterī,ne facebook, ne arī kur citur-nav vajadzības.

Tā kā mani tw nevar atrast zem vārda.uzvārda, tad es zinu, ka man vairāk seko cilvēki, kuri ir man tuvi, nevis random paziņas un es cenšos šķirot ko rakstīt, ir tomēr jāzin robeža. Man viena paziņa, kurai nu jau vairs nesekoju, piebesījās tieši tā iemesla dēļ, ka regulāri rakstīja ko ēd, ko dzer un vēl bildes no Maķīša liek ar to KĀ ēd :D

Cilvēkam ir vēlme būt slavenam. Ja nekā citādāk nevar, tad publisko par sevi visu pēc kārtas, vismaz lai iegūtu sev pseidoslavu savu draugu un paziņu vidū. :)

Man tas neliekas normāli vispār, bet kad es ieraudzīju, ka Facebook viena meitene pat bija ierakstījusi, ka viņai skumīgi, jo ome nomirusi, nu tad gan gribējās viņu iepļaukāt. Tā bija stulbuma pati virsotne.

Ir cilvēki, kuriem Twitterī seko tikai draugi un paziņas, vai ir slēgtais profils. Man ir paziņa, kura twīto arī par savām atzīmēm un lielākā daļa cilvēku saprot, par ko viņa runā, jo no visiem sekotājiem kādi 70% ir labi pazīstami. Nesaskatu tajā neko īpašu.
Principā neko nedomāju un man vienalga, un arī netraucē. Ja kāds visu laiku tikai raksta kaut ko no sērijas "aizgāju uz veikalu" un "atnācu no veikala", tad manuprāt, tie pārsvarā ir tīņi un tādiem es nesekoju Twitterī, kur nu vēl lai tādi atrastos arī manā FB draugu lokā.

Es arī esmu pieredzējusi stulbuma virsotni, kad paziņa Twitter ierakstīja "Sēžu ar plikiem pupiņiem pie datora un dzeru rīta kafiju".

Jāsaka, kas par daudz, tas par skādi. :)
es vienkārši draugos esmu uzlikusi "nesekot" vai "bloķēt sarunas" tiem cilvēkiem, kuri pārāk visu atklāja :) piemēram, aizbrauc kaut kur un ik pēc 10 min twīto kur ir,kur iet un ko redz.. Nu citiem ir uzmanības defiīts :)
Twītošanas man patīk - tikai saprāta robežās :)

laikam nekad to nesapratīšu.man nevajag tik daudz uzmanības. :D

Bet es nerunāju tikai par Twitter un Facebook, bet ļoti vispārīgi. Cik mēs daudz par sevi ļaujam uzzināt pilnīgiem svešiniekiem, atklājam savu privāto dzīvi. Uzskatu, ka svešiniekam nav jāzina, kas notiek aiz mūsu mājas sienām, taču tagad visi, kuriem nav slinkums, var uzzināt personīgus faktus, notikumus utt.

A par ko vēl Twītot? Es twitteri pārsvarā izmantoju viedokļa paušanai par dažādām tēmām, pie tam man personīgi maz paziņu seko, pārsvarā tie, kuriem pati pirmā piesekojos un pamanīja, ka tā esmu es. Bet jebkurā gadījumā, pat ar visu to, nedomāju, ka es neatrastu twītu, kas sevī ietvertu ko tādu kā "Tikko pamodos, ārā šausmīgs laiks". Gan jau viens vai divi tādi arī ir. Savukārt, par privātās dzīves bezgaumīgu atklāšanu publiskajā telpā es varbūt uzskatītu tikai ko tādu kā "Tikko atvilkos no kluba, jūtos slikti, pēdējās 30 minūtes pavadīju vemjot".

Man arī ir gadījies twiterī uzdurties pāris paziņām, kas publicē katru soli. Reāli izbesī.
Es pati reizēm nolielos ar garšīgi uztaisītu ēdienu vai kaut ko tādu, kas manā dzīvē ir ārpus ikdienas, nevis par atzīmēm, mīļumiņiem un pupiem :D
Vēl lietoju 4square, tā gan tā publiskošana sanāk, kur atrodos, bet tā kā to, kur es dzīvoju, zina tikai mani tuvākie, varu atļauties ziņot draugiem, kur esmu, nebaidoties, ka pa to laiku kāds svešais ielīdīs manā dzīvoklī.

Es esmu twitterī, lielākoties sekoju draugiem un paziņām, nevis organizācijām, utt. , tādēļ daudz ko man pazīstamo cilvēku lokā tādu nav daudz. Es pasmejos, vai pārtraucu sekošanu, ja pārāk bieži twīto.

Man nebūtu interesanti, ja visi rakstītu tikai domu graudus, viedokļus par sportu, politiku, atsauksmes par teātri,kino,utt. Man patīk, ka raksta, kurā restorānā/kafejnīcā un kas tieši bija garšīgs, kur cilvēki pavada nedēļas nogali,utt. Es pati arī rakstu visu ko, man ir tweet privacy, un neviens no sekotājiem vēl nav atteicies man sekot. :D

Nu twitterī, vismaz man, notiek daļēja čatošana ar draudzenēm, kursa biedrenēm. Kāda domu grauda paušana vai arī ir brīži, kad vienkārši gribas padalīties ar savām sajūtām, bet man nenāk ne prātā paust savas dienas gājumu, vai arī cik reizes es eju uz poda vai cik apģērbta vai neapģērbta esmu uz doto brīdi. :D

Es arī esmu Twitterī. Man seko gan nepazīstami, gan pazīstami cilvēki. Un es kaut kā spēju atrast to balansu, lai kāds man neteiktu, ka man vajag uztaisīt savu mazo dienasgrāmatiņu, kuru turēt zem gultas, nevis Twitter profilu.

Bieži aidomājos par šo tēmu. Uzskatu, ka visa šī socializācijas ēra ir ļoti nodrāzta un prasta, jo cilvēkam vairs nav nekā privāta un svēta, sievietes publicē jaundzimušu bērnu bildes, katras ģimenes ballītes bildes internetā (to dara arī vīrieši bet mazāk), un priekš kam?? Es tiešām nesaprotu jēgu izternetā publicēt masu privātu bilžu no ceļojumiem vai pasākumiem.

Twitter vispār man nav skaidrs, kāpēc lai cilvēks publicēto savas ikdienas gaitas internetā, vai visiem atklātu savu privāto dzīvi, līdz pēdējam sīkumam.

Nezinu, varbūt esmu vecmodīga, bet uzskatu, ka man ir sava ģimene un draugu loks, un ar viņiem arī apspriežu savu dzīvi un dalu kopējos pasākumus, un neredzu vajadzību publicēt šo informāciju internetā.

Manuprāt tas ir veids kā cilvēks aizmālē savus kompleksus un cenšanas iegūt nevajadzīgu uzmanību, ļoti nepareizā veidā.

Twitter jau it ka ir radits noskanojuma, emociju, ta briza sajutu paushanai, vienigaa starpoba, ka man reali neinteresee ko dara un domaa citi cilveeki :D

Man neliekas, ka tādas, tik personiskas lietas ir jāraksta netā, kur jebkurš var izlasīt. Priekškam tas vajadzīgs?! Atskaitīties par katru sīkumu, labrīt.

Bet man riebumu izlasa tie lielīšanās twīti. Nu uzreiz var pateikt, ka tas twīts nav tapis tamdēļ, ka tas ir kaut kas WOW, bet tamdēļ, ka gribu palielīties saviem sekotājiem.

Laikam vienkārši gribēju pačīkstēt. Viss. Savu esmu pateikusi. Kā akmens no sirds novēlās, nudien.

mani netraucē, tieši nereti gribas kaut ko atbildēt. :) Pati gan īpaši neizpaužos, nu, ir jau kaut kas tāds par mani arī, bet ne jau no sērijas "šorīt pamodos, tagad iešu dušiņā" :D :D :D

cubiana, Tu precīzi atspoguļoji to, ko ar šo diskusiju vēlējos pateikt. Precīzi manas domas. /es attaisnojos, jo vairs nemāku rakstīt/