Saremontēt iekšējo pasauli

Man bija tāds padrūms posms, kad likās, ka esmu kaut kur iestigusi. Tad pabiju superīgā ceļojumā ar draudzeni, kas goda vārds uzspodrināja manī citas, vēl neredzētas šķautnes. Tā kā varbūt tevi ir iespēja pamainīt vidi, tas mēdz darīt brīnumus :)

Arī man šobrīd problēmas, bet 1.jūnijs ir tas laiks, kad visu sākšu savest kārtībā savā pasaulē, jo būs daudz vairāk laika sev..nav viegli, jo šobrīd nav emociju, esmu auksta kā ledus.

man tā ir bijis. arī bija saistīts ar pārmaiņām. ilga aptuveni gadu. pārgāja, kad atradu otru cilvēku.

Es jau arī esmu iedomājusies,ka ceļojums vai jaunas attiecības man varētu palīdzēt visu savest kārtībā.Bet šobrīd ne viens ne otrs nespīd,būs trešais variants jāatrod - psihologs.

Man vispār arī kaut kāds traks periods, es nespēju tikt galā ar problēmām, nespēju pat saņemties mācībam, totāls panīkums iestājies jau ilgāku laiku, ka netieku ārā no tās bedres. Es zinu, ka man palīdzētu vides maiņa.. padzīvot kādu laiku kaut kur siltā, skaistā zemē, bet nu tas ir grūti izdarāms un apstākļi nav īstie, lai tā darītu. Es pat nezinu vai psihologs man palīdzētu atrast kur tā problēma slēpjas..

To naudu, ko izmetīsi psihologa apmeklējumam, labāk iekrāj nelielam ceļojumam kaut vai uz Skandināvijas valstīm. :)

Man maģistra grāds psiholoģijā,runāju pats ar sevi=palīdz,ar dzīvi esmu apmierināts:)

Man ar tāds panīkums iestājies-pilnīgi neko negribas pēc sāpīgas sķiršanās,tikai trakākais ir tas,ka šobrīd divi vīrieši mani visu laiku mēģina vilkt uz randiņiem... :D bet man nudien negribas neko šobrīd... :( esmu to abiem teikusi,bet tie tāpat neliekas mierā... nogurdinoši...
es iesaku ik pa laikam izkratīt sirdi kādai tuvai draudzenei ar vīna pudeli pie rokas... tas ir vislabākais psihologs... :) vai arī kā jau te minēja-vnk izbraukt atpūsties no valsts... :)

Un mani arī ir skārusi šī problēma. Jau kādu gadu esmu kā iestrēgusi, jūtos depresīvi, pat tuvākie draugi bieži prasa - kas ar tevi? tu esi mainījusies? :\ Nezinu pat, ko viņiem katrreiz atbildēt. Un tā es ripoju arvien zemāk un zemāk. Vispār nekur nekādu jēgu nesaskatu, jūtos tā, it kā vienkārši eksistētu. Visam, ko es daru, zinu mērķi, bet neredzu tā rezultātu un zūd motivācija, nekas nemainās uz labāku pusi, un vispār nesaskatu nekādu gaismu tuneļa galā. Neredzu, kas būs pēc tam. Tā gribas kaut kur aizbraukt, par to vien sapņoju, bet pagaidām nav līdzekļu. Ja godīgi, esmu tāds cilvēka tipa, ka, ja vajag - nopelnīšu un aizbraukšu, neatkāpjos no saviem uzskatiem un nostājas. Bet tagad esmu ieslīgusi lielos parādos, no kuriem centīšos atbrīvoties, vasarā strādājot. Reāli pēc saviem spēkiem apzinos, ka nevarēšu nopelnīt tik daudz, lai varētu atļauties ceļojumu. Līdz ar to meklēju iespēju brīvā laikā doties brīvprātīgajā darbā.. bet kāds tur brīvais laiks, ja būs jāstrādā melnās miesās. Un vispār, tā vien šķiet, ka sevi ienīstu arvien vairāk un vairāk, un citreiz pat izjūtu riebumu pret sevi un nožēlojamo, neproduktīvo eksistenci uz zemes virsmas, no kuras gribas izgaist.

Nopērc šņabi, piedzeries, uzpīpē zālīti un izveido savu profilu Twitter, kur raksti savas netīrākās domas un sajūtas, un saproti, ka neesi tāda viena, jo uz pasaules miljoniem cilvēku, kuri jūtas tieši tāpat kā tu.

Zane- oriģinālākais ieteikums, ko jebkad esmu dzirdējusi dzīves savešani kārtībā! :D Jo īpaši patika twitter daļa. :D

Man šāda pašsajūta ir bijusi gadu (daļēji turpinās tagad). Likās, ka vajag palīdzību, bet pēc neformālas aprunāšanās ar psihoterapeitu (labu, nevis kaut kādu kreiso), sapratu, ka šādas sarunas un seansi mani iedzen lielākā depresijā. Bērnībā biju pie psihologa, efekts tāds pats. Tādēļ skaidrs, ka vairs nekad neiešu. Mana māte tāpat ir bijusi pie psihoterapeitiem pirms kāda laika kad viņai bija smags periods dzīvē un teica, ka uz viņu tas tāpat iedarbojas. Varbūt man tas iedzimts. :D
Izpratu sevi un savas "kaites" iemeslus kad vienkārši palasīju internetā līdzīgus stāstus savam, sapratu, ka neesmu viena tāda pasaulē un daudzi tā ir jutušies.
Vides maiņa man nepalīdzētu, tāpat kā visādas iepirkšanās terapijas un tamlīdzīgas muļķības. Iemesls ir vienkāršs - kad es aizmirstos, es jūtu, kaut vai zemapziņā, ka es atlieku problēmas. Pat ja man ir labi tajā mirklī esot tālu prom no visa ar izslēgtu telefonu, es jūtu, ka es nerisinu to, kas krājas. Atgriežoties realitātē man ir vēl sliktāk un uzkrātā enerģija pazūd tajā pašā mirklī.
Man ir svarīgas divas lietas - nogaidīt un rakties savā galvā, analizēt un kaut vai pašai ar sevi veidot dialogus un uzdot jautājumus sev. Pēdējais varbūt izklausās pēc šizofrēnijas pazīmes, bet nu tas tā, katram savas metodes. Es zinu, ka gaidīšana ir tikpat bīstama, jo lietas negaida - ne darbs, ne augstskola, ne attiecības un attīstība, taču es neko ar to nevaru padarīt, reizēm man vajag vairākus mēnešus lai atgūtos.

Zanes ieteikums palīdz... bet īslaicīgi!

Vispār izklausīšos pēc maitas, bet palasot jūsu problēmas, paliek nedaudz vieglāk.
Pati katru dienu vāros par kaut ko. Šķiet, ka katliņš ir mans otrais vārds jau kādu mēnesi no vietas.
Pati mūžīgi mierinu kādu, saku tik labus un iedvesmojošus vārdus un reāli redzu, ka daļēji tas arī iedarbojas, bet... tad,kad jāārstē sevi, nekas neiedarbojas.
Un psihologs man tiešām nepalīdzētu.. drīzāk nopsihotu un aizietu prom (jā, es zinu, ka tas būtu lielisks materiāls psihologa darbībai).

Bet nu tā.. visā visumā.. dzīve ir skaista! Smaidam! :D

kad es aizmirstos, es jūtu, kaut vai zemapziņā, ka es atlieku problēmas. Pat ja man ir labi tajā mirklī esot tālu prom no visa ar izslēgtu telefonu, es jūtu, ka es nerisinu to, kas krājas. Atgriežoties realitātē man ir vēl sliktāk un uzkrātā enerģija pazūd tajā pašā mirklī.
Man ir svarīgas divas lietas - nogaidīt un rakties savā galvā, analizēt un kaut vai pašai ar sevi veidot dialogus un uzdot jautājumus sev. Pēdējais varbūt izklausās pēc šizofrēnijas pazīmes, bet nu tas tā, katram savas metodes. Es zinu, ka gaidīšana ir tikpat bīstama, jo lietas negaida - ne darbs, ne augstskola, ne attiecības un attīstība, taču es neko ar to nevaru padarīt, reizēm man vajag vairākus mēnešus lai atgūtos.

Lou, pilnīgi katrs vārds atbilst manai situācijai. Katrs.

Psihologs nedod padomus un nestāsta, ko jādara, lai justos labāk. Ar psihologa palīdzību vai bez tās, tev pašai ir jānoskaidro, kā tikt vaļā no tām visām sajūtām. Iepriekš tu taču biji apmierināta un nešaustīji sevi. Tad padomā par to, kas toreiz lika tev justies labi un mēģini to atkārtot. Marinēties, analizējot savas sliktās izjūtas, īsti nav jēgas, domā par to, kas tev liktu justies labāk.

Neviens cilvēks nepārtraukti nevar justies laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi. Iekšējie konflikti ir ceļš uz attīstību. Kāpēc no tā ir jāuztaisa tāda problēma? Piemēram, es šorīt pamodos un jutos labi. Biju jau paspējusi aizmirst, kā ir pamosties bez kamola kaklā un absolūtas nevēlēšanās pat izkāpt no gultas. Jā, šonedēļ manā dzīvē notika milzīgas pārmaiņas. Nepatīkamas pārmaiņas. Es nespēju noticēt tam, ko teikšu, jo šo teicienu es parasti biju asociējusi tikai ar absolūtiem neveiksminiekiem, kurus regulāri gandrīz notriec auto vai sasper zibens, taču – viss, kas notiek, notiek uz labu.

Čijo, nu redzi, tagad es zināšu, ka arī šajā ziņā neesmu viena pati un kādam ir tieši tāpat vai vismaz līdzīgi. Un es piekrītu, ka palasot par citu problēmām paliek vieglāk. Man ir bijis dzīvē tāds mirklis, kad man tiešām šķita, ka es esmu viena tāda un pilnīgi prātā sajukusi ar to, kas man tobrīd galvā darījās. Bet nekā, parakos internetā, palasīju ko citi raksta un tiešām palika vieglāk, ka daudziem ir līdzīgi. :)

Draudzenēm un mammai es vairs negribu izkratīt savas sajūtas.Gribu vienreiz aiziet pie psihologa,zinu,ka man palīdzēs.Neesmu imūna pret viņu darbībām. :D

Ar vienu reizi nekas nebūs līdzēts. Tev liks pašai sevi analizēt un reizēm tam vajag ļoti ilgu laiku. Ir cilvēki, kas psihologu apmeklē gadiem.

Jā to ko stāsti psihalogam, tiešām nevar izstāstīt vecākiem. Ja vēl interesē varu iedot kontaktus. Vizīte kaut kur 10-20 ls robežās baidos samelot tapēc rakstu lielāko summu. Man pietika ar 3 reizēm.