Ko es gribešu, to darīšu?

Es uzskatu, ka var sasniegt visu, ko vēlies. Cilvēki, kuri domā, ka nevar, parasti nesaprot, cik daudz upurēšanās tas prasa un viņiem šķiet, ka ja visas durvis uzreiz nav vaļā, tad nekas nesanāks un tādēļ arī nav iespējams.
Es šobrīd cenšos iet pretī saviem mērķiem. Tas, kas mani attur ir apņēmības trūkums, man bieži vien ir grūti saņemties. Arī tas, ka esmu perfekcioniste un reizēm šķiet, ja ka nesanāk kā gribu uzreiz, tad labāk neko nedarīt. Vēl tas, ka baidos no upurēšanās, un izkāpšanas ārpus savas komforta zonas. Baidos arī no ciešanām, ko var sagādāt iešana pretī saviem sapņiem.

Man ir līdzīgi kā Gabija vienā Mājsaimnieču sērijā teica - likās, ka es esmu sasniegusi to, ko gribu, bet izrādījās, ka es gribu pavisam ko citu.
Kad sasniedzu kāroto, izrādījās, ka tas nav man piemērots. Un šobrīd es pat vairs īsti nezinu, ko es gribētu darīt. Jāpaiet kādam laikam, lai es atrastu savu aicinājumu.

Es tikai pirms 1,5 gada sapratu, ar ko gribu nodarboties, kaut arī šī nozare un interese par to man ir sekojusi visu mūžu. Sapratu es to pēc ļoti smaga perioda manā dzīvē, bet es neko nenožēloju. Labāk laicīgi piedzīvot vērtību maiņu un pārskatīt savu dzīvi, plānus, mērķus, nevis, lai uznāk "kanāla tīrīšana" mirklī, kad Tev jau ir stabila dzīve.
Nu jā, kopš apzinājos savu sapņu arodu, eju diezgan mērķtiecīgi uz to. Es esmu dzīvē tikusi pāri jau tik daudziem šķēršļiem, ka mani vairs nekas nebaida. Nebaida tādā ziņā, ka es zinu - izeja ir vienmēr, varbūt nesanāk pa taisnāko ceļu, tad jāiet apkārt. :) Un nevajag baidīties dažreiz dalīties ar savām problēmām, jo dažkārt apkārtējie tiešām var palīdzēt, lai Tu neievāri vēl lielāku putru. :)

Man ir savs sapnis, bet es tiešām baidos - no tā, ka man priekšā jau ir daudzi un labāki. Un kā es tāda jauna un sīka, sfērā ienākusi, vispār spēšu izcīnīt savu vietu un pārspēt, tos, kas man ir priekšā?
Tāpēc es apbrīnoju tos, kuri ar putām pār lūpām iet un dara.

Vispār mani iedvesmo tie cilvēki, kuri tiešām spēj iet cauri ellei. Tādus lūk, es ne tikai cienu, bet arī ļoti apskaužu. Kā filmā "The Pursuit of Happyness", kas balstīta uz patiesiem notikumiem. Arī citu veiksmīgu cilvēku biogrāfijās ir tumši posmi un es gribētu kaut es būtu tāpat gatava uz VISU lai tikai sasniegtu savu mērķi. To es arī sevī cenšos audzināt, nebaidīties iziet ārpus komforta un paciest to, kas vēlāk atmaksājas.

Es jau kopsh beerniibas zinu, ar ko es gribu nodarboties. Pamazaam, leenaam chaapoju uz meerkji, bet tas slinkums un apnjeemiibas truukums dazhreiz mani ljoti kaitina. Jo es zinu, ka vareetu daudz labaak, aatraak, labaak, bet kaut kaa visu daru viduveeji, diemzheel.

Dorota, mani savukārt biedē tas, ka manis izvēlētā joma ir ļoti specifiska un tā ir attīstīta ārzemēs, ne Latvijā. Tad nu man šķiet līdzīgi, ka kam tur vajag kādu no Latvijas, kam nav radinieku, draugu un sakaru šajā industrijā? Kas es tur vispār būšu un kā spēšu bez milzīgiem līdzekļiem tur "iefiltrēties"? Bet nu neko, ja es nebūšu gana spēcīga lai ietu un cīnītos tad pēc 10-15 gadiem droši vien ļoti nožēlošu, nevarēšu sev to piedot un dzīvošu nožēlojamu dzīvi katru dienu domājot "kā būtu, ja būtu".

Man nav augsta pašapziņa, bet, kas skar šo tēmu, tad esmu pārliecināta, ka man viss izdosies. :D Es vienkārši to jūtu, kaut ceļš man vēl tāls līdz mērķa sasniegšanai, un, ja sarunas skar manu nākotnes nozari, tad jūtos pārliecināta par sevi.
Bet no kurienes tāda pārliecība, man nav ne jausmas.

Pilnīgi noteikti ikviens var sasniegt to, ko patiešām vēlas.
Nekad neesmu domājusi, ka kaut ko nevarēšu sasniegt tāpēc, ka man trūkst zināšanas, pieredzes, nauda, prasmes.
Visu var iegūt, ir vajadzīga tikai gribēšana.
Tie nav tikai tukši vārdi, tā ir pārbaudīta patiesība, to man vecāki no mazām dienām ir iepotējuši un nekad neesmu šaubījusies par nevienu viņu teikto vārdu.

Es arii piekriitu-ja loti veelas kaut ko sasniegt ,varbuut lenaa garaa ,be tas noteikti piepildiisies!Biezi cilveekiem nav pacietiibas muusu dienaas iet to celu...!
Dorota paldies!Patika dziesma!:)

zinu, ko gribu un daru visu, lai pie tā tiktu. Un vienmēr tieku, tikai dažreiz parāk vēlu. kad man tas vairs nav vajadzīgs.

Es domāju,ka liela daļa nerealizē savas kvēlākās idejas,jo baidās no tā,ka sabiedrība viņus nesapratīs un nosodīs.Ir labāk,lai ir patstāvīgs darbs,šajā ekonomiski nestabīlajā situācijā,nevis ņemt visus savus iekrājumus un taisīt biznesu.
Par sevi sakot,es arī neesmu mēģinājusi dažādas idejas tieši šo pašu iepriekšminēto iemeslu dēļ.Tomēr viena ideja manī vel sēž. :)

Man nesen bija interesanta saruna ar manu francuuzieti.Sieviete bija laba maaksliniece Latvijaa-izstaadijusies daudz aarzemees utt,bet saakot dziivi Francijaa saprata ,ka viss jaasaak atkal no gala!Vina veel smeejaas ,ka tur maakslinieki uz katra stuura un tiesaam loti gruuti iztureet konkurenci!Saaka pavisam ko citu dariit-saaka atkal no A...!Kaadreiz cilveekam ir arii jaamak mainiit kaut kas savaa dziivee ,lai izrautos uz augsu!:)

Es noteikti skaidri zinu, ko gribu un uz to pamazam eju. Man pat ir saraksts, ko es gribu izdarit tuvakajos 5-10 gados. Man ir gan mazi plani, gan lieli. Visu dzivi gribeju iemacities spanu valodu. Vislaik tirdiju sevi nu ko es ar vinju darishu, kur runashu utt. Pagajusaja nedela vnk nemu un pieteicos uz kursiem. Ta pat es gribu iemacities spelet klavieres. Vienu dziesmu. Un es to noteikti izdarishu. Tapat man ir doma vai nu par savu biznesu vai ari profesiju kura gribu stradat visu muzhu. Tam man butu jamacas 2 agdus, bet es to darishu, tiklidz bus iespeja. Nevajag bremzet, vajag darit un vajag virzities uz prieksu.

Atceros kautkur lasīju Indiāņu cilts galvenais sarunā ar kautkādu žurnālisti jautājis=Kur vislaik tie baltie skrien?,ko viņi vislaik meklē?kas viņiem pazudis?ko viņi pazaudējuši?mēs domājam visi baltie ir sajukuši prātā!:D

Tā arī dzīvoju,nekas nedeg,nekas pilnībā nesatrauc,nekur nav jāskrien un nekas nav pazudis.

Cumshot, patika komentārs!

Man liels prieks par tādu Katju Šehurinu, kas neniekojas, bet uzreiz atvēra veikalu Londonā. Un cik viņai labi iet! Un super, ka cilveks jau mācoties ir zinājis, ko grib, mērķtiecīgi gājis uz to un veiksmīgi sasniedzis mērķi. Lai gan es ticu, ka viņa var mērķēt augstāk.
Es sāku mācīties, to, kas man patīk, nevis to, ko gribu, jo stajoties skolā, pat nezināju, kas īsti ir mans. Un tagad ir tādas pārdomas - varbūt jāceļ pakaļa no krēsla un jādara? Bet man nav nekā - ne kapitala, ne pieredzes strādājot tāda jomā, ne zināšanu, kas un kā...

Reiz kaut kur lasīju domu, kas man ļoti aizķērās - nav jēgas dibināt uzņēmumu, ja nedomā, ka tā vārds nebūs pazīstams pasaulē. Nevajag aprobežoties ar savu pilsētu.
Iespējams tam bija kāds sakars ar lielo vārdu no mazās pilsētas - Nokias

Tā arī dzīvoju,nekas nedeg,nekas pilnībā nesatrauc,nekur nav jāskrien un nekas nav pazudis.

Vispār ļoti labs teksts. Bet kā tu to panāc? To mieru? Ja cilvēki apkārt visu laiku par kaut ko streso?