Ir, mamma. No manas puses tas uzliek lielu atbildību, es ļoti pārdzīvoju, kad kādu reizi esmu izmetusi kādu skarbāku frāzi, itkā zinu, ka viņa mani pazīst, bet tomēr pieņemu, ka viņai iesāpas sirds par manu skarbumu dažkārt. Man liekas, viņa par to pacietību un nesavtīgo mīlestību ir pelnījusi pirmkārt un tikai es pati otrkārt. Es teiksim, nenopirkšu sev kurpes, bet samaksāšu viņas dzīvokli. Tas tā, runājot par taustamām lietām, jo mīlestības izrādīšana nav mana stiprākā puse.
Gribētos domāt, ka vīrs, bet es nezinu, otrā jau nevar ielīst, cik ļoti stipri tas ir, kaut gan visu savu dzīvi viņš man liek uz paplātes, kad es redzu kā ikkatrā sīkumā viņš domā, rūpējas, strādā, uztraucas, es nespētu prasīt ko vairāk.
Viņš un mamma ir ļoti līdzīgi, ar savu neizsmeļamo spēju dot, un katru dienu es varu brīnīties un pateikties, kā Dievs ir zinājis, kādus cilvēkus man atstūtīt.
239
