Atsakos lietot alkoholu (nesmēķēju arī), jo tai vienīgajā reizē, kad iedzēru, sapratu, ka viss, ko tie gudrie ļaudis pa alkohola ietekmi saka un raksta, ir taisnība. Man bija spilgti izteikta viena no tām nedaudzajām reakcijām, kas notiek ar cilvēku, kad tas kaut vai tikai iedzer kaut ko grādīgu. Nospriedu, ka man to nevajag, ka man tāpat labi, ka varu izklaidēties arī bez žūpāšanas :)
Man ir viegli atteikties, pat ļoti viegli. Visi pazīstamie zina, ka uz alkoholiskajiem dzērieniem skatos ar vienaldzīgām acīm, pat jauniegūtie paziņas (kaut dažs labs jau ir alkoholiķis) mani nespiež. Piedāvāt jau piedāvā, varbūt uzdot jautājumus, kāpēc nedzeru, bet, padzirdējuši manu noteikto atbildi, ka negribu, liekas mierā. Domāju, tas ir tāpēc, ka praktiski neviens pazīstamais mani nav redzējis pat iereibušu - visi ir pieraduši pie domas, ka nedzeru, tāpēc arī jauniņie ātri pieņem šo faktu. Gandrīz vai liekas, ka padomjlaiku tradīcijas spiest dzert aiziet līdz ar visiem padomjlaikiem :)
Bet, lai arī man ir kompānijas, kur lielākā daļa dzer, biežāk svētkus svinu to draugu lokā, kur neviens nedzer. Darām viskautko citu interesantu - spēles, joki, sarunas, danči, vēl kādas atrakcijas (ko nu paši vai svētku rīkotāji izdomājuši/atraduši) - un ballīte vai pasākums ir izdevies.
Sadzērušos ļaužu uzvedība mani netraucē, kamēr iereibušais man neko sliktu nedara. Neviens arī vēl nav neko sliktu darījis. Tā, manuprāt, ir viņa darīšana, ko ar sevi darīt pasākumā - dzert vai ne.
1475
