Man ir puisis,kuram darbs lielākoties ir saistīts ar ārzemēm. Viņš ir jūrnieks, līdz ar to ik pa laikam aizbrauc uz vairākiem mēnešiem jūrā. Esmu izturējusi pus gadu, mazāk kā pusgadu..šobrīd tie ir 5 mēneši. Visu laiku esmu to izturējusi, gaidījusi mājās,bet tagad man liekas - bāc,tik ilgi vēl jāgaida,kad viņš atbrauks mājās. Ne vienmēr ir arī iespēja sazināties. Skaidrs,ka viņam šī ir sirdslieta. Zinu,ka daudzas te teiks,ka nekad nebūtu kopā ar jūrnieku,jo bieži ilgi projām no mājas.Neko jau tur nevar noliegt.Nesaprotu,kāpēc pēkšņi sevī jūtu tādu kā lūzuma punktu (iepriekš tā nebija). Varbūt jau ir pa daudz tā viņa prombūtne? Padzīvoja Latvijā 3 mēnešus un atkal jau ir projām, maija sākumā aizbrauca. Rudenī būs tikai atpakaļ....
1832
