wow, ir tik daudz atbildēts un par visu ko, bet es laikam sapratu mazliet savādāk autores jautājumu. ja reiz ir darbs Latvijā, ir izglītība, var izvilkt dzīvošanu, tad kāpēc nemeklēt iespe'jas un veidot karjeru un attīstīties, tad ar sevis pierādīšanu nāks arī lielā alga.
ārzemēs tu vienmēr būsi iebraucējs, vienmēr, pat tad, ja būsi tur nodzīvojis 50 gadus.
atbraucot parasti nekas nav uz paplātes pienests un pat ar labām izglītībām un pieredzēm, tu strādā melno darbu, varbūt ne gluži fabrikas, bet tās pašas apkalpošanas sfēras. Pelni minimālo. No sākuma liekas wow- 1200 eiro mēnesī, un par mitekli tikai tik, un ēdiens tik un bezmaz 500 krāj tik katru mēnesi. Bet cik ilgi? Gadu? Trīs? Piecus? Desmit? Pēc gada, tev gribas būt cilvēkam, jo tu redzi, kā dzīvo vietējie un tu jūties vēl lielāks nelaimes luteklis kā Latvijā cīnoties par izdzīvošanu, bet tur tu vismaz biji savējais.
Pēc pāris gadiem, kad sāc domāt tur uzkavēties vēl pāris gadu, varbūt ne uz visu dzīvi, bet pāris gadus, tu tomēr sāc meklēt ko labāku, kur dzīvot- telpu sev, mājas, kas arī attiecīgi maksā. Tev gribas ieiet veikalā un izdomāt, ko taisīt vakariņās, ne tikai ņemt makaronus un lētāko majonēzi. Par visām sadzīviskajām lietām gribas to līmeni, ka dzīvo, jo kādēļ gan brauci šurp, ja ne pelnīt un dzīvot, ne izdzīvot kā Latvijā. Bet tad tu attopies, ka vairs neiekrāj 500e mēnesī, bet gan redzi 3e un ir vēl piecas dienas līdz algai. Jo nekas jau nav manījies- tu joprojām strādā zemākā līmeņa darbu un pacelties virs šīs valsts minimālajam, lai to izjustu.... vajag šīs valsts labu izglītību, valodu un pieredzi.... vajag gadus... daudz... un tad tu sāc jautāt, vai ir vērts uz Latviju vairs braukt atpakaļ? Vai arī ir vērts meklēt te to, kur es jau biju Latvijā- izglītība, darbs, sava vide,tik jākāpj pa karjeras kāpnēm...
Viss ir relatīvs...
pazaudēt savas dzīves ( no 20- 30 ) skaistākos jaunības gadu strādājot un dzīvojot kaut kur, lai tikai sapelnītu nākamajiem 5 max dzīves gadiem? Vai tas ir to vērts?