Ar tā saucamo "babņiku", esmu kopā jau 2 gadus! Sākumā kādu gadu čakarējāmies, tad kopīgi pasākumi, tad arī kopīgs vakars, bet kā nebija kopīgu pasākumu, tā tas pats notika ar citām, traļi vaļi, bet nu tā, to gadu pavilku vieglā eiforijā, vēsā attieksmē, kautgan gribējās viņu sev blakus tā, ka bija puņķi un asaras.. Un tgd esam kopā, kā jau teicu, tos divus gadus, un kā viņš pats teica, ka esmu to panākusi ar to savu vēso, atturīgo attieksmi, tā gada laikā, ja kāda cita spiedza aiz laimes, uzreiz arī kaklā karājās, priekškam viņam to vajadzēja, viņam patika iekarot..
Nu tas tā, bija mūsu gadījumā :)
Un tgd ir tā, ka man veidojas vienaldzīgums, gribas visu mest pie malas, bet viņš ir tas, kas tgd.pinkšķēs, ja nu kas noies greizi. Cilvēks tādā ziņā mainījās, pat ļoti.
Nav tā, ka visi babņiki, kā te kāda jau teica, ja tāds ir tad no tāda neizkāpt.. Mans tētis gan tāds ir vēljoprojām, un liekas, ka tur neko nepadariis un viņš līdz mūža galam tāds būs !
42
