viena tāda - ir tā, ka galvā esmu uzbūrusi visu, ko viņš varētu darīt, un tas ka ir ar citu, arī ir no variantiem.
Runājot godīgi, tgd vainoju tikai sevi pie tā(pat ja nevajadzētu), ka esmu viena, jo ar savu neatlaidību uzzināju to, ko laikam man nebija tiesības zināt (t.i. lūdzu nesakat, ka pati vainīga, bet, intuīcija lika domāt, ka atkal man tiek ziepētas pilnas ausis, un piekļuvi sarakstēm, kuras man nebija jāredz, bet nenozēloju. Jo joptvai, kas tā par lietu, ka melo, melo, un ja kko pasaku, un nav pierādījumu, tās ir manas iedomas. Bet nebija!) Laikam aizskāru viņa privāto telpu,uzzināju visu, BET ja mēs esam kopā, kāpēc attiecībās ir jātēlo mačo, un jādomā par citām? Būtu galīgi nepieņemami, dzīvot ar cilvēku, ja visi zin par viņa izdarībām, izņmot mani?!