Sveikas!
Mana problēma noteikti nemaz nav problēma, bet sirds sāp, gribas par to parunāt... pat nezinu ko gribu no Jums... :)
Nu tad tā... ar draugu bijām kopā 4 gadus. Gājis visādi, taču mīlu viņu ar visiem stiķiem un niķiem. Taču mani stiķi un niķi tomēr ir vairāki (to gan saprotu tikai tagad... cik muļķīgi gan...). Neizplūdīšu visā stāstā, citādi tas sanāktu garš, pārāk garš. Tātad - izšķīrāmies pirms nedēļas. Jā, pagājusi tikai nedēļa. Manis dēļ šķīrāmies, t.i. viņš to nolēma. Pat nesaprotu vai esam izškīrušies, vai tā ir tikai pauze. (viņš pats arī īsti nepateica kā tad īsti - uz mūžiem šķiramies vai pauze). Gan jau, ka biju pelnījusi, ar to taka esmu skaidrībā. Bet VISU LAIKU ir tā cerība - nē, mēs taču saiesim kopā, viss būs labi! Neesmu pat īsti izraudājusies! Un tas mani biedē... Jo gan jau, ka zinat kā ir, ja uz kaut ko saceras - viss noiet greizi. Man TIK ļoti gribas viņam pazvanīt, parunāt par to, bet ļoti, ļoti, ļoti baidos no atraidījuma, mana sirds salūztu! Vai Jūs uzskatat, ka būtu pa ātru? Cik ilgam laikam, jūsuprāt, jāpaiet, lai viņš "izvēdinātu" galvu, apdomātos? Viņš man diezgan spītīgs un nejauks, mēdz izspļaut kaut ko tiešām aizvainojošo, tāpēc tik ļoti baidos...
1229
