Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pašiznīcināšanās instinkts

 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
Sveikas!

Tāda neliela problēma. Nav tā,ka par to ļoti domāju vai kā ! Bet nu jau kādu laiciņu, precīzāk,gandrīz vairāk par gadu... regulāri uznāk tādas domas, ka man te vairs nav ko darīt. Var uznākt jebkurā mirklī,protams, sliktajos periodos vairāk. Eju pa ielu un domāju... a kā būtu, ja mani notriektu mašīna? Nu, kas tad būtu? Nekādu emociju par to, pēdējā laikā pat sāku vēlēties. Ne jau notriekšanu, bet vispār. Prom. Kaut gan jau skolas laikā atceros situācijas, sēžot uz balkona, domas -kā būtu, ja pārkristu pāri un miers?

Ārēji izskatās, ka man viss ir kārtībā, pašai arī tā liekas visu laiku,bet tad atkal uznāk . Ir ģimene, draugi, izglītība, darbs, kurš patīk. Es pati sevi uzskatu par stipru cilvēku,un ir sajūta, ka šīs domas nav manas... tagad es sēžu un esmu nomierinājusies un vairs tā nedomāju, bet vēl no rīta man tiešām gribējās nomirt. TAGAD mani tas biedē, jo tādas emocijas.. Nesen vēl uzzināju, ka manā dzimtā no mātes puses jau vairākās paaudzēs ir bijuši pašnāvnieki, neskaitot to, ka pirms vairākiem gadiem kādā skaistā vasaras vakarā ņēma un pakārās vectēvs. Tas ir kaut kāds pašiznīcināšanās gēns,vai? Es nevēlos to, manī noris iekšēja cīņa, ko es pagaidām spēju kontrolēt, jo manā dzīvē viss ir kārtībā. Bet ko tad, ja kāds notikums izsitīs no mana līdzsvara, man bail pat domāt.

P.S. Šis nav uzmanības pievēršanas mēģinājums, bet tiešām gribu dzirdēt (lasīt) viedokļus. Varbūt kāda no jums ir saskārusies ar ko līdzīgu - pati vai rados/paziņu lokā? Man gribējās vienkārši izteikties, izlikt savu sāpi, jo nevienam citam to neesmu teikusi, esmu smaidīga un pozitīva optimiste.
15.05.2012 20:30 |
 
Reitings 1183
Reģ: 15.02.2012
Ir pašsaglabāšanās instinkts, nevis pašiznīcināšanās - tas ir drīzāk pretdabiski. Vispār izklausās pēc nopietnas problēmas, ieteiktu griezties pie psihologa/psihoterapeita.
15.05.2012 20:37 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
Nu es arī par to,protams, esmu domājusi un droši vien, ka tā arī būs jādara.
15.05.2012 20:39 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
Es arī ieteiktu psihoterapeitu. Vai vismaz sākt lasīt literatūru par šo tēmu, jo pagaidām tu pati neizproti problēmu un sakni. Palasi dažādos avotos ko tas vispār nozīmē.
15.05.2012 20:40 |
 
Reitings 3615
Reģ: 01.09.2009
Esmu dzirdējusi, ka pašnāvnieciskums tiešām iedzimst, nezinu gan vai gēnu līmenī, vai arī tas pārmantojās smadzenēs un domāšanā, ka bez vienas izejas ir vēl viena - nomirt.
Uzskatu, ka noteikti vajag ar psihoterapeitu parunāt, bet vispirms jātiek pašai skaidrībā, kāpēc tev ir tādas domas etapiski? Tām ir kāds cēlonis, piemeram, pārāk daudz darbu uzkrauti vai atbildība, kad gribas visu pamest..? Kaut kam jau jābūt.
15.05.2012 20:46 |
 
10 gadi
Reitings 2910
Reģ: 27.08.2009
Tev, ļoti iespējams, ir depresija. Pat, ja nejūti, jo nav redzamu "objektīvu" iemeslu. Man ir bijušas tieši tādas sajūtas, kādas apraksti, bet es neizplūdīšu te savā pieredzē, ja gribi dzirdēt, uzraksti.
15.05.2012 20:49 |
 
Reitings 622
Reģ: 14.05.2012
Tas, ka tavā dzimtā ir bijušas pašnāvības neko nenozīmē, jo cilvēkiem ir tieksme sasaistīt visus negatīvos notikumus, meklēt sakarības, negatīvi ietekmēties, kā tas ir tavā gadījumā. Varbūt ir kaut kādi iekšēji konflikti, varbūt kaut kas, ko tu negribi pieņemt, varbūt kaut kādi kompleksi, tiešām šeit vajadzīgs speciālists.
15.05.2012 20:49 |
 
Reitings 86
Reģ: 26.02.2012
Dagaz laikam tevi saprotu, arī es no ārpuses esmu smaidīga dzīvespriecīga...bet iekšēji manī visu laiku notiek cīņa pašai ar sevi, sevis mīlēšanu un pieņemšanu tāda kāda esmu..
ir bijušas dmomas par tām mašīnām, bieži sev uzdodu jautājumu kpc esmu te. vsp esmu ļoti emocionāls cilvēks, es vnk saprotu ka iekšēji es neesmu laimīga un ir sajūta ka būtu labāk ja manis te nebūtu utt.. es vnk nevaru atrast vietu kur justos laimīga...
manī vnk visub laiku notiek šādi emocionāli uzvirdumi...katru dienu nosolos sev ka pietiek, esmu laimīga...bet nevaru vnk un atkal un atkal viss no sākuma..
tpc stipri aptveru domu doties brīvprātīgajā darbā uz Afriku...
15.05.2012 20:52 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
smadzenēs un domāšanā, ka bez vienas izejas ir vēl viena - nomirt.


Jā, precīzi. Tik dažreiz pat tā izeja nav vajadzīga. Tāpat. Labi, to ka tā tiešām ir liela problēma vislabāk sapratu tad, kad sāku domāt, kādas zāles un cik daudz man vajadzētu, lai "ja nu kas". Jā, pašlaik darbā ir saspringts periods, bet tas ir normāli. Nu, es domāju, ka varu tikt ar to galā un tieku jau arī. Bet kaut kas tajās smadzenēs laikam neriktīgi saķēries, bļāviens.
15.05.2012 20:56 |
 
Reitings 622
Reģ: 14.05.2012
Arī esmu lasījusi par pašnāvības gēnu, taču gēnu darbība dzīves laikā mainās.
15.05.2012 20:57 |
 
Reitings 3350
Reģ: 29.01.2009
Tas ir kontrolejamas domas, vai nekontrolejamas?

Ja nekontrolejamas, tad var pienakt diena, kad tu neapzinati nodarisi sev pari. Ieteiktu tev versties pie neirologa un/vai psihiatra, lai izraksta kadas zales pret to.

Bet ja tu pati par sevi gribi nomirt un negribi vairs dzivot, nu tad ko lai saka ...
15.05.2012 21:00 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
Aly, jā, tieši tādas domas arī man.

Man ir tā, ka esmu zināmā mērā perfekcioniste, visam jābūt ideāli, visās sfērās. Ja nav, tad ir dimbā. Varbūt arī tas ietekmē...

Dominika, zini kā? Tagad rakstot, šķiet - galīgi kukū. It kā kontrolējamas, bet tajā pašā laikā laikam tomēr ne visai. Jo tas ir periodiski un šie periodi mainās burtiski dienas laikā. Vienkārši "uznāk".

Ceļš pie psihoterapeita.
15.05.2012 22:26 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
Jo patiesībā ir sajūta, ka es mierīgi varētu kaut ko izdarīt, īpaši nedomājot, kādā brīdī. Vienīgais, kas attur - mīļais un tas, ka mamma varētu arī nepārdzīvot.
15.05.2012 22:28 |
 
Reitings 3350
Reģ: 29.01.2009
Zini, tu neesi viena. Man pedeja laika uznak briesmigas domas .... Vnk nekontrolejami uznak galigi melnas domas. Novelju to uz stresu, jo pedeja laika daudz uztraucos un sikti gulu. Bet ja ta turpinasies, tad man cels pie dr. arii!

Ja velies par to parunat raksti DM!!! :)
15.05.2012 22:28 |
 
Reitings 7781
Reģ: 12.11.2010
nu...es domaju, ka sava zina tev patiesiba kas nav kartiba. patiesi laimigs cilveks ta nedoma. man bija dzive periods, kad biju looti laimiga, un ari tads, kad biju looti nelaimiga. un jasaka, ka laimigaja perioda ne reizi tadas domas neienaca galva. tvru katru mirkli, minuti.
p.s ari no parak labas dzives, kad tev viss ir, uznak velme "nebut". cilvekam vnm vajag kur tiekties!
15.05.2012 23:14 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
Varbūt kaut kur kaut kas arī nav gluži kā vajag, bet tā neapzināti. Ar prātu mani viss apmierina. Ar tām sajūtām un emocijām tā švakāk.
15.05.2012 23:16 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
Man ir tā, ka esmu zināmā mērā perfekcioniste, visam jābūt ideāli, visās sfērās. Ja nav, tad ir dimbā. Varbūt arī tas ietekmē...


Vispār interesanti, jo man ir tieši tāpat. Tiesa gan, suicidālas domas man ir pilnībā kontrolējamas, tās uznāk bieži un vispār man ir neliela novirze uz tām pašnāvnieciskajām fantāzijām, taču es vienmēr tam redzu cēloni. Kad esmu laimīga, nekā tāda nav. Kad esmu nelaimīga, tad protams ir un pastāvīgi, taču tas mani arī nepārsteidz, bet tad jau jācīnās ar cēloni. Galvenais lai tāds vispār būtu. Man personīgi, tas perfekcionisms ir ļaunākais ienaidnieks, kas arī izraisa apātiju un noved pie citām problēmām, bet tas jau protams, nedaudz cits stāsts.
15.05.2012 23:19 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
suicidālas domas man ir pilnībā kontrolējamas, tās uznāk bieži un vispār man ir neliela novirze uz tām pašnāvnieciskajām fantāzijām, taču es vienmēr tam redzu cēloni.


Nu jā, tās fantāzijas eksistē vislielākajā mērā.
Cēlonis visticamāk varētu būt darbs, kā jau teicu, pašlaik saspringta situācija, gribas izdarīt visu pēc vislabākās sirdsapziņas. Bet atkal - ne jau man vienīgajai tā. Cilvēki iekļūst vēl daaaudz sarežģītākās situācijās un viss ir kārtībā. Bet manā galvā mani jau mašīna nobraukusi vai vēl kas noticis.
15.05.2012 23:29 |
 
Reitings 3615
Reģ: 01.09.2009
Perfekcionisms ir laba lieta, jo liek visu izdarīt pēc iespējas labāk, tikai tad, kad nekas nesanāk - vai nu dabū depresiju vai sākas mūžīgais stress, ka neko nemāki un neko nevari. Un vēl tā sajūta, ka "nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk". Pazīstamas sajūtas. :)
Tā jau nevar nemaz mirkli izbaudīt. Ir brīži, kad viss it kā ir labi, un TOMĒR kaut kas maisa justies labi, vēl nav tas un vēl nav šitais. Un tad brīnās, ka depresijas un sliktas domas galvā nāk.

Neuzskatu, ka šādas domas ir no pārāk labas un ērtas dzīves, drīzāk no jucekliskas iekšējās pasaules vai arī pārāk jūtīgas uztveres. Cik nav reizes bijušas, kad gribas lēkt no klints un ardievu laicīgā dzīve un baudas! Pēc kāda laiciņa jau viss sāk šķist smieklīgi - šis skatījums, ka vajag to klinti vai tās zāles, vai to striķi.. Un arī - negribas pēc kristiešu likumiem degt elles ugunīs, vispār jau nebūtu ne vainas sadzert ar ļaunajiem sātaniem, bet bišķīt karstumu nepanesu, būs vien te uz zemes jācīnās :D
15.05.2012 23:30 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
WaRRior, perfekcionisms ir sasodīti brīnišķīgs, ja esi normāls un adekvāts cilvēks kuram tas neiziet ārpus kontroles. Ja iziet, tad nu jā...pa taisnu taciņu pie psihoterapeita. :) Vismaz man ir bijis tā, ka pat nevis nevaru izdarīt, bet varbūt apstākļi neļauj, un ja neļauj un zinu, ka nevarēšu perfekti, tad negribu darīt neko. Tā arī rodas apātija, un pati apātija, savukārt, atslēdz perfekcionismu, jo tad jūtos ļoti forši un ērti nedomājot par saviem mērķiem, jo manā galvā nedarot nevar kļūdīties, bet kļūdīties taču nedrīkst, jo gals klāt. Un bez šaubām, ja neko nedari, tad tas, ka vairs nav nekādu mērķu noved vēl dziļākā depresijā kad tomēr sāc par to domāt. Tāda melnbaltā visu vai neko domāšana.
Okei, mazliet piespamoju diskusiju autorei, bet vienkārši gribējās piebilst, jo aktuāla tēma un kā reizi nesen lasīju visādus ar psiholoģiju saistītus rakstus par perfekcionistiem un brīnījos, cik gan visiem tomēr līdzīgi tās smadzenes strādā un problēmas vienas un tās pašas.
15.05.2012 23:37 |
 
Reitings 15
Reģ: 15.05.2012
at nevis nevaru izdarīt, bet varbūt apstākļi neļauj, un ja neļauj un zinu, ka nevarēšu perfekti, tad negribu darīt neko. Tā arī rodas apātija, un pati apātija, savukārt, atslēdz perfekcionismu, jo tad jūtos ļoti forši un ērti nedomājot par saviem mērķiem, jo manā galvā nedarot nevar kļūdīties, bet kļūdīties taču nedrīkst, jo gals klāt. Un bez šaubām, ja neko nedari, tad tas, ka vairs nav nekādu mērķu noved vēl dziļākā depresijā kad tomēr sāc par to domāt. Tāda melnbaltā visu vai neko domāšana.



Tu nepiespamoji diskusiju, Tu noraksturoji manas sajūtas perfekti.
15.05.2012 23:52 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!