Hmm. Viss atkarīgs no pašiem cilvēkiem, tam, cik ļoti viņi tic,ka spēs izturēt.
Un,ja ir ticība un vēlme būt ar otru, viss var izdoties.
Dzīve piespēlē dažādus pārbaudījumus, es ticu,ka cilvēki spēj pārvarēt šādus pavērsienus. Bet ar noteikumu, ka abi tajā iesaistās vienlīdzīgi un domā par nākotni kopīgi.
piekrītu meitenei, kas rakstīja šo. mēs ar mīļumu jau gadu dzīvojam katrs savā valstī, bet tieši tāpēc, ka mums ir ticība un vēlme būt kopā, kā arī kopīgi nākotnes plāni, mūs attālums nešķir. pēc 2 mēnešiem es jau būšu tur, pie viņa, ātrāk nekādi neiznāca dažādu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, izbeidz čīkstēt! ne tu vienīgā tāda, un pusgads jau nu noteikti nav nekāds nenormāli katastrofālais laiks. Čehija ir tikpat kā rokas stiepiena attālumā, tā nav nekāda Amerika vai Indija, var izbraukāt, zinu pārus, kur lielākus attālumus izbraukā, un nekādu problēmu, arī mēs. un viņš brauc strādāt un tikai uz pusgadu. tad ko teikt jūrnieku un karavīru sievām? karavīru sievas pat nezin, vai viņu vīrietis vispār jelkad atgriezīsies dzīvs!
Otrkārt, ja jau tik ļoti apgalvo, ka mīli viņu, tad tagad nu tev ir lieliska iespēja to parbaudīt, vai mīli viņu pietiekami un vai viņš mīl. jo ja nē, tad pat tādā gadījumā, ja viņš paliks, jūs pie pirmajām grūtībām izšķirsieties. tad, kad ir kopīgi iziets visādiem sūdiem un grūtībām, tad man liekas ir tāda vienotības sajūta kā nekad. Tu uztraucies, ka neizturēsi - nu ja neizturēsi un leksi citā gultā, tad jau nemaz tik ļoti laikam nemīli viņu.
Treškārt - mūsdienās ir tik daudz iespēju, telefons, internets, da taisiet kaut vai seksu pa telefonu vai videočatā. tas vairs nav kā kādreiz, kad vīrs aizbrauc jūrā un satiek sievu tikai pēc ļoti ilga laika, bez iespējām kontaktēties.
No pieredzes saku - ir grūti. ir ļoti grūti. es pirmo mēnesi jūdzos nost, bet es arī ļoti labi sapratu, kāpēc tas tiek darīts, un ka šobrīd šajā situācijā savādāk nevar. un nav tā, ka ar laiku es būtu pieradusi neilgoties pēc viņa vai mums nebūtu par ko runāt - tieši otrādi, mēs varam caurām naktīm runāt pa skype un turpinam ilgoties viens pēc otra, un tās jūtas, viņas nenoplok. vienkārši attiecības pašas par sevi ir ļoti jākopj un pie tām jāstrādā. jo īpaši tad, ja šķir attālums. un daudzi izvēlas vieglāko ceļu un šķiras, jo tas tiešām ir vienkāršāk.
jā, daudzi šķiras, bet daudzi arī nešķiras un paliek kopā, un daudzas attiecības tas stiprina. Bet, kā jau te viena teica, man liekas tā bija Gardumiņa, tas izdodas tikai tad, ja abi iesaistās vienlīdzīgi un abu nākotnes vīzijas sakrīt. Arī piekrītu tām meitenēm, kas saka, ka tikai ja uz noteiktu laiku, un abi zina, ka tas tiek darīts viņu abu nākotnes vārdā. protams, ka saglabāt tādas attiecības 3 gadus varētu būt ļoti grūti, bet ne jau nu pusgadu.
baigais blāķis ar tekstu sanāca, bet man vienkārši nenormāli izbesīja tava čīkstēšana, ka tu nezini, ko darīt un cik tev grūti un cik šausmīgi tas ir, tā, itkā visiem citiem dzīve būtu tikai medus pods. tā vietā būtu labāk atlikušās 2 nedēļas pavadījusi, maksimāli izbaudot laiku kopā un sagādājot viņam pēc iespējas vairāk patīkamu brīžu, lai viņam būtu lielāka vēlme atgriezties, nevis pinkšķi visu laiku. Ja būs lemts un mīlestība pietiekama, tad izturēsiet, ja nē, tad nebūs lemts vai arī nemaz tik ļoti nemīlat viens otru.
362
