es tevi saprotu, šķiet, kā neviens.. manī bija tādas pat emocijas.. vnk asaru jūra jau mēnesi iepriekš pirms viņa aizbraukšanas. teicu (gan sev, gan viņam), ka viņš aizbrauks, viss būs di*sā, tas mūs izšķirs, bet šķirties tak galīgi negribējās, jo viss cits bija super. lai nu kā, biju sava veida sērās (raudāšanas katru dienu, nakti), pēc mēneša apradu ar domu un tad jau sākās tā gaidīšana. Bija grūti būt vienai, bez viņa, bet nu tas pusgads pagāja, viņš atbrauca un tad bija gan laimes asaras, gan arī tas, ka ABI bijām tā sailgojušies, ka viss gāja tik uz priekšu. Tā kā jā.. es esmu piemērs (no tiem retajiem, laikam), ka attālums var arī vienot :)