šodien sakasījos ar savējo. patiesībā - joprojām raudiens nāk.
es nesaprotu, viņš neuztver, ko es vēlos pateikt vai kā, bet nu reizēm es visu laiku saku vienu un to pašu domu, bet viņām pielec pēc pusstundas, stundas. Uņ tad viņš apgalvo, ka pirms tam es esmu stāstījusi ko pilnīgi pretēju. Tad nu es sapūšos pa jaunam, jo esmu diezgan konsekventa sevis sacītajā ..
ilustratīvs piemērs - es saku, ka tomāts ir sarkans ar zaļu kātiņu, bet tie mēdz būt arī dzelteni, oranži u.t.t atšķirībā no šķiernes. viņš dzird - tomāts ir sarkans un viss.nu un tad aiziet kašķis.
/vēlreiz - ilustratīvs piemērs. par tomaatiem u.c. niekiem nekasamies :D /
esmu sapratusi vienu, ka ar savējo kopā nevaru strādāt (šobrīd esam vienā prakses vietā). es nepanesu viņa attieksmi pret mani kā "kolēģi", jo tā mēdz būt nievājoša (bet nu tāds viņš ir pret visiem, ar kuriem strādā..). tas diezgan smagi grauj profesionālo pašapziņu, ja godīgi; jo arī es esmu gana ambicioza savā sfērā. savā būtībā mani viņš uzskata par zaļo, saspiesto ideālisti teorētiķi - es viņu par aprēķinātāju namdari, kas balstās tikai uz pieredzi un jebkādas inovācijas pieņem ar skepsi. skaļi neviens no mums to nav pateicis, bet to jūtu šo attieksmi arvien vairāk un tad bieži ir sīkie kašķi saistībā ar darbu - kā pareizāk darīt to, un kā šito ..
esmu gan diezgan droša, ka līdz ar prakses beigām 90 % no kašķu būs pielikts punkts :D
tad vēl mēdz būt ne kašķi, bet lielās sarunas par tēmām, uz kurām labprātāk mēs abi pievērtu acis. galveno no tām - gultas dzīve un tās augošā neaktivitāte no abām pusēm. it ka'vienojamies par to, k odarīsim, bet ne čiku ne grabu, viss paliek pašplūsmā un nu jau arī es varis necenšos kko darīt leitas labā. skumji patiesībā.
p.s.
sorī par garo postu. man vnk vajadzēja kkur izteikties ..