vai esat to piedzīvojušas?

Ne gluzi mileju, bet biju, laikam, iemilejusies, nu katra zina, bija stipras jutas.
Bet bija neizturami, jo vinam smags raksturs un man lidzigs, tacu vinam vel smagaks. Neteiktu, ka bijam loti preteji, vienkarsi diezgan neiecietigi, neapdomigi, nespejam piedot, iziet uz kompromisiem.

Tas bija gan skaists, gan sapigs laiks. Lai ari ja, skaists, ka tada romanu sapiga milestiba,ak :D (atgadina dziesmu "Love the way you lie" - ak , ciik sen nav klausita),

TOMER - aizgaju, jo saku pazaudet sevi, izsmelt sevi, man tomer nepieciesams prieks, miers, stabilitate, lai ari tas sapigi skaudri skaistas jutas bija labs piedzivojums!

Jā, esmu. Un tas ir grūti, bet tas viss ir jāpārdzīvo un jāizsāp. Manā gadījumā bija traģiski krāpšana, rokas pacelšana. Viss kopā. Un es sapratu, ka tādu nākotni es nevēlos, kaut gan ļoti mīlēju viņu.

Varbūt paņem pauzīti, padzīvo atsevišķi, tad arī redzēsi, kas un kā!

Es arī kādu pusgadu domāju par šķiršanos, beidzot izšķīros un jutos tiešām atvieglota, ka to izdarīju!
Tagad šķiet, kāpēc ātrāk to neizdarīju. Bet tajā laikā šķita, kā būs, sava veida pieradums jau arī izveidojas!

Lai arī kādu variantu izvēlies, atceries, ka pati to izvēlējies un galvenais nenožēlo to!
Lai veicas!

Ou jā, pievienojos tām meitenēm, kas saka, kā var būt.
Izšķīros ar savu puisi, lai gan viņš tiešām bija lielisks. Manis dēļ būtu gatavs darīt it visu, man ar viņu kopā bija labi, tomēr ar laiku, kad tas pirmais rozā burbulis bija pāri, es sapratu, ka nespēju viņam sniegt un atbildēt ar to pašu, ko viņš sniedz un jūt pret mani. Man ar viņu kopā bija labi, ja tikāmies, piemēram, katru otro dienu, un arī ne uz visu dienu, bet uz vairākām stundiņām. Un man likās, ka tā tam nevajadzētu būt. Zinot un jūtot to, ka viņš ar katru sekundi man pieķērās arvien vairāk, sapratu, ka labāk izšķirties tagad, nekā vēlāk un zinot, ka šajā laikā nekas nemainīsies no manas puses, jo uz šo soli gāju aptuveni mēnesi. Drīzāk es teiktu, ka tā bija mīlestība no viņa puses, bet no manas puses vairāk kā pieradums, labākājā gadījumā - iemīlēšanās, bet ne mīlestība.
Es viņam nemitīgi cenšos ieskaidrot, ka būs kāda meitene, kas viņam būs piemērotāka par mani, un es viņam novēlu no sirds labāko.
Savtīgi no manas puses - gribu, lai mēs esam labi draugi, bet pagaidām zinu, ka viņam tas būs grūti.
P.S. Pieminot to, ka ne es, ne viņš nebija krāpis.

Mīlestība tā ir dāvana, kas to saņem ir laimīgs. Pēdējā laikā pārāk daudz sanāk dzirdēt tik ļoti nepareizo uzskatu, kurš izjauc daudzas potenciālas laimīgas dzīves, sevi esot jāmīl visvairāk. Kā gan ir iespējama īsta divu cilvēku mīlestība, ja neesi gatava nesautīgi atdoties pilnībā vai arī ja viņš nav uz to gatavs. Un diemžēl daudzi pamana tikai to slikto otrā, pat ja tas ir gaužām maz un īsts sīkums salīdzinot ar mīlestību kas tiek sniegta. Laikam tas sliktais vairāk iekrīt acīs un tapēc aizmiglo visu to skaisto, pat burvīgo, kas kaudzēs stāv aiz ta melnā pleķa. Un cilvēki miljoniem gadu ir meklējuši skabargu cita acī neredzot baļķi savējā, tas arī ir jāizskauž, ja gribat glābt mīlestību. Un mīlestība nenoveco, tā nesarūsē, viņa tikai dažreiz kļūst par smagu, tieši tapēc jau ir domāti divi cilvēki, lai būtu vieglāk. Tikai jāprot sadzirdēt vienam otru un jāmīl. Ja esi ziedojusi kautko sev svarīgu un lielu mīlestības dēļ, tad vari būt droša, ka pienāks diena, kad tu to dabūsi atpakaļ ar uzviju. :) Un nav vajadzīgs daudz, tikai jāieskatās dziļāk acīs.

Karinjo-patika kaa pateici-nemiileeja ,kaa veelos!Tas ir loti labi pateikts,jo katrs jau miil ,izraada to miilu citaadi...!:)Laikam ir taa ,ja tas "uudens smelas paari katlam" ,tad vajag to paardomu laiku!
Kaadreiz pietruukst pacietiibas gaidiit uz to ,ko veelamies sagaidiit no cilveeka-varbuut esam veeleejusaas vairaak ,kaa muusu cilveeks var dot!Soreiz es domaaju tiesi to emocionaalo dalu!:)

jā, citreiz mēs gaidam to , ko otrs nav spējīgs dot, jo katrs mīl savādāk

Un tieši tāpēc, es viņu nevainoju neparko, tā pašai ir vieglāk. Tiklīdz uzsitas aizvainojuma vilnis, tā ļoti sāp, bet nevajag jau. Par ko?
Būs kāda, kurai tas viss derēs un apmierinās, vaine, kāpēc tad cīnīties ar vējdzirnavam. Katram ķobim savs vāciņš. :D