Man ir dusmas uz ārstiem, ka uzstāda diagnozi - VD. kur vien lasu, dzirdu - tā cilvēkam ir VD. Pati arī kā muļķīte ar šito apmēram 7 gadus mocījos. Ārsts pasaka - Tev ir slimība, un cilvēks uzreiz sevi saprogrammē - esmu slims. Nākamā doma - ja slims, tātad jādzer zāles. Arī es vienu laiku padzīvoju uz ripiņām. Un tad vēl visur skandina - "tā īsti to slimību nemaz nevar izārstēt", un cilvēki atkal sev ieskaidro - es būšu slims visu mūžu. "Aj, es jau to nevaru, man taču VD. Nu, nezinu, kā man tas izdosies ar manu VD".
Es tagad pilnībā varu teikt - man tā sūda vairs nav! un tas sūds nav nekāda slimība. Tā ir atsvešināšanās pašam no sevis, ļaušanās kaut kam no malas (emocijām, domām utt.)Tevi ietekmēt. Domā, ko Tu domā, analizē savas domas, savaldi tās, meditē, atlauj savam prātam atpūsties no domu haosa. Tavas domas neesi Tu. Necīnies ar tām, lai tās ir galvā, bet nepievērs tām uzmanību. Lai viss, kas notiek Tavā ķermenī, notiek, bet neizrādi ne niecīgāko emociju. Esi noteicējs pār sevi. Es varbūt izklausos šizo, bet es tiku galā ar to. Mani satrauc tas, ka notiek šī masveida ieprogrammēšana, ka mēs visi esam slimi un nevarīgi.