Eksperiments studenti - DARBS

Manuprāt, ambīcijas. Bet, ja ambiciozam cilvēkam situācija būtu tāda, ka tiešām, tiešām nebūtu par ko dzīvot, tad darbs Rimi arī derētu.

Nu darbu jau atrast ir vienkārši, tik loģiski padomā, cik par to var saņemt

paranodi tad labāk neko nesaņemt? ;)

problēma ir tajā, ka bieži vien tie paši mani vienaudži, studenti, bez jebkādas pieredzes un nemaz arī nerunājot par prasmēm, uzskata, ka ir speciālisti visās jomās un gudrāki par visiem citiem, tāpēc nedz grib iet, nedz arī izrāda, ka ir gatavs strādāt kaut par to pašu minimālo algu. attieksme jau vien ir diezgan svarīgs jautājums, bet ar to tā pašvaki. nu un tātad jau viss nav tik slikti, ja varam būt tik lepni un par mazumiņu nestrādāt.

Problēa sākas tajā, ka daudzi darba devēji to minimālo algu tā arī nepalielina, neskatoties uz nostrādāto laiku un darba pieredzes pieaugumu. Vieglāk taču pieņemt vietā kādu citu... (runāju tieši par apkalpojošo sfēru)

nu bet vai tas nav stimuls tam pašam, studentam, pastrādājot kādu laiciņu tajā kompānijā, kāpt ārā no tās vietas un tiekties pēc kaut kā vairāk?

Tur viens no pirmajiem komentāriem bija - ka man augstākā izglītība un tāpēc neiešu strādāt zemākā jomā par ko esmu mācījusies, taču darbu nevaru atrast - man tas liekas stulbi, ka cilvēki no sevis iedomājas pārāk daudz un uzreiz grib būt baigā amatā un pelnīt lielo naudu.

Manuprāt, ar kaut ko vispār ir jāsāk, lai vismaz ir ko CV ierakstīt, strādājot visādus mazos darbus arī var pierādīt nākošajam darba devējam cik tu pats esi centīgs un esi gatavs darīt jebko, jo nauda kaut kā jāpelna un kaut kā izdzīvot arī vajag. Cilvēks, kurš tikai kaut ko meklē un nekas viņam nav labi, tas man atgādina daļēji tos cilvēkus, kuri pasaka, ka simtlatniekos neies strādāt, priekš kam, viņiem ar sociālo pabalstu esot labi, nav jāstrādā un naudu saņem.

Nav nekādas ambīcijas, bet es nevarēju atrast darbu, kurš būtu savienojams ar mācībām.

Ja tam jaunietim ir vecāki vai otra puse, kas apmaksā izdevumus par mājokli, tad viss skaisti, bet, ja jaunietis ir viens, tad par to algu, ko maksā tur nekas labs nesanāks. Protams, labāk iegūt pieredzi utt., bet, ja man būtu jāpiemaksā, lai es tiktu uz darbu, jo alga nenosegtu ceļa vai dzīvošanas izdevumus, tad es arī izvēlētos nestrādāt.

Tikko izlasīju par to delfos , neatkarīgi no šis diskusijas :)
Secinājums Nr. 1 - ja tas tiešām ir patiesība, tad veiksmes atslēga ir tajā, ka meitemei patiesībā nevajadzēja darbu, tāpēc viņa ari pārrunu laikā bija viegla, smaidīga, BEZ STRESA, jo ja cilvēkam nav par ko dzīvot, viņs vairāk vai mazāk stresos, uztrauksies, un tas nevairos pievilcību potencialā darba d. acīs.

Mums kursos stastija piemēru, ka vienam gudram, izglitotam vecim, ar savu lielu biznesu patika staigāt pa darba intervijām, un viņu 99 % no simts panema, bet beigās tas tikai smejies: "Es savu miljonu jau nopelnīju, esmu pārāk labs Jums". Kaut ko līdzīgu lasīju par vienu amerikāni.

Man pašai bijis tā, ka dabūju darbu tad, kad pirms piecam min. pirms darba intervijas uzzināju, ka man nepaņēma manā sapnu vieta, tapec intervija jau bija dzili PO..... un biju ļoti brīva, nestresoju un neuztraucos, ka neņems, kad intervijas beigas pateica: "Rīt nāciet un meginiet", biju loti parsteigta.
Un atkal sanāca atri atrast papildus darbus vakariem, kad nestudēju vēl, jo neuztraucos par to, ka ja neņems, miršu badā.

Bet par vienu darbu bijis baigais uztraukums, sadariju su... testa un nedabūju darbinu.

MANS SECINAAJUMS _ STRESS TRAUCEEEEEE !!!!!!!!!!

Pati studiju laikā esmu strādājusi veikalā un arī tādā darbā, kur maksāja piedauzīgi maz par to darbu, ko darīju. Protams, apzinājos, ka nav man pieredzes un pabeigtas izglītības, bet tāpat no tā paēdušāka nejutos un rēķinus neviens nesamazināja, tikai tādēļ, ka es biju pieticīga un čakla.
Manuprāt, nav normāla situācija, kad izglītības diploms ir kabatā, bet piedāvā Maximā pie kases dirnēt par minimālo algu, kas Latvijā vispār ir absolūts izsmiekls un nez pēc kādām cenām rēķināta summa. Es arī sēdēju bez darba 5 mēnešus un principā negāju par minimālo strādāt un sazin ko kādam pierādīt, jo par tādu naudu man sanāktu nosegt sabiedrisko transportu, pa 1.50Ls pusdienas paēst un mugurā arī kas jāvelk, nemaz nerunājot par dzīvesvietas apmaksu u.tml. Man bija izdevīgāk uz pabalsta sēdēt, ko arī nekaunoties darīju, jo nodokļu esmu maksājusi.
Gribētu redzēt kā lielās nīdētājas par tiem 80Ls mēnesī ar entuziasmu uz darbu skrietu un priecātos, ka "ar kaut ko jau jāsāk" un "labāk 80Ls nekā nekas", ja būtu 6 gadus augstskolā naudu maksājušas un savu laiku un enerģiju tērējušas. Tad labāk ir sapakot savu mantību un bēgt no šīs valsts, kamēr vēl lidosta nav likvidēta.

pavasarīte, kāds stress, man piemēram nav vispār stresa, ko tur stresot, es nesaprotu. Ja cilvēkam ir stress intervijas laikā, tad viņam ir problēmas ar komunikāciju, varbūt tāpēc attiecīgajam darbam nav piemērots.
Protams par algu cits stāsts, es pilnīgi piekrītu, ka LV ir ļoti neadekvāts atalgojums zemākajā līmenī, un vispār šī lieta nav sakārtota, bet par to var diskutēt un diskutēt.
Darbs veikalā arī prasa stresu, milzumlielu piepūli, katrs nāk ar savu negāciju, es zinu cilvēkus, kas tā strādājuši, un saka, ka nav vērts savu veselību bendēt tādā veidā un saņemt par to minimālo algu.
Manuprāt eksperiments pārāk primitīvs, lai žurnāliste pamēģina pretendēt uz citiem darbiem, kas ir augstāks par RIMI, Maxima kasieri.

Skaya - piekrītu arī tavam viedoklim, bet lielākā daļa tie čīkstētāji uzskata, ka pašiem nekas nav īsti jāmeklē un sevi jāpilveido, gaida, kad labo darbu pienesīs klāt, bet paši nav gatavi pat sākt ar mazumiņu. Un parasti vislielākie brēcēji arī ir vispār bez izglītības, bet pat nav gatavi strādāt par pārdevēju vai krāvēju veikalā, jo par to taču neko nemaksā.

Par sevi kā piemēru es vispār nevaru runāt, tomēr ja būtu nepieciešams varētu arī strādāt veikalā par pārdevēju, lai gan mana kvalifikācija pēc kāda laika būs jurists, taču ja apstākļi mani spiestu, tad strādātu arī par 100 latiem. Un tiem pašiem juristiem sava pieredze arī kaut kā jākrāj un tiesās sēžu sekretāriem arī nav nekādas dižās algas, kā jau vairumam, bet visi tomēr knapinās, jo tas viss tiek darīts nākotnes vārdā.

Gurri, es jau nedomāju ar stresu tādu paniku, ka parunat vairs nav iespējams un ausis drēb. Bet vairāk - uztraukumu, kaut arī zemapzinisku, pārāk nopietnu attieksmi, bailes pateikt kaut ko ne to, kaut vai bailes no tā, ka nepaņems, bet intervija saproti, ka gribētu šo darbu un viss patīk, vai sac apzināties kaut kādus savus trūkumus interviju laikā salidzinot ar citiek kandidātiem. Ari specialas stresa intervijas LV ienāk modē. ...Jo tas vairak vai mazāk piemīt visiem, KAM DARBS ļOTI VAJADZIGS, un tadu cilveku LV ir daudz. Es jau nesaku, ka tas ir likums, un visi streso lidz gībonim kā viena intervijā es, bet par tiem gadījumiem, kad vieglāk tiek dabūts darbs, kad uz to darbu gandrīz nospļauties.

Man personīgi ir stress tad, kad intervijas laikā kaut kas nepatīk - cilveks, vide, bet tas ir tieši par mani.

Manuprāt, problēma ir tieši tur, ka vairākums jaunatnes piekrīt strādāt nezin kur, par nezin kādu samaksu un sazin kādiem noteikumiem, un tāpēc mēs LV esam tur, kur esam. Netiek pilnībā novērtētas zināšanas un vēlme darboties savā lauciņā. Ziniet, daudzi studenti ir tiešām daudz gudrāki par tiem, kas sēž savos krēslos nezin cik gadus kā pūpēži un propogandē vecos, nekam nevajadzīgos birokrātiskos paņēmienus, tikmēr kamēr jaunais students ir pilns potenciāla un jaunrades!
Ja visi studenti tagad sarunātu un neietu ne par ko strādāt uz neizdevīgiem noteikumiem un smieklīgu samaksu, ticiet man, darba devēji sāktu aizdomāties un mūs-jauniešus cienīt!

Ārzemēs no lielajām kompānijām nāk pārstāvji uz universitātēm un piedāvā darbu tieši studentiem, jo apzinās, ka studenti ir tie, kas var kaut ko izdarīt, kuri vēl nav sabojāti un strādātu godprātīgi, virzītu visu uz priekšu.

Pieredzei nav nekādas nozīmes, tikai diemžēl Latvijā to nesaprot.

Man šī ir diez gan sāpīga tēma, jo jau kādu laiku meklēju darbu. Gribētos gan, lai šajā eksperimentā pamēģina iesaistīties bez krievu valodas zināšanām, diez vai tik labi veiktos.
Un jā, darbu kā tādu varbūt nav tik grūti dabūt, bet tiešām vai ir vērts dēļ minimālās algas bojāt savu veselību? Piemēram, gandrīz jau tiku pieņemta par pārdevēju veikalā, vienā no t/c. Jāstrādā ir bez jebkādiem pārtraukumiem - pat uz tualeti nedrīkst aiziet. Protams, ka no šāda darba atteicos, jo beigās sliktuma vairāk kā labuma.
Kā arī, pirms sūtu kaut kur savu CV, palasu atsaukmes tavsdarbs.lv. Par dažām iestādēm, piemēram, Drogas vai to pašu Rimi ir tādas atsauksmes, ka zosāda metas.
Nezinu kā citiem, bet man par lielu algu svarīgāka ir vadības attieksme, ja arī strādāju par minimālo, tad gribu, lai pret mani vismaz kā pret cilvēku izturas.

Spriežot pēc komentāru daudzuma, kurus man slinkums lasīt, meitenes jau visu pateica, bet nu es arī ielīdīšu ar savām 2 kapeikām.
Gribēju pateikt pirmkārt to, ka apkalpojošajā sfērā nekad nav bijis grūtību atrast darbu. Kāda jēga no šī "eksperimenta"? Manuprāt, visai nožēlojami. Es nesen meklēju darbu, mani uzaicināja uz intervijām 3 vietās, no izsūtītiem kādiem 6-7 CV, ne vairāk. Atteicos, jo sapratu, ka šobrīd strādāt tomēr nevaru.
Mana iepriekšējā darba vieta meklēja darbiniekus sociālajos tīklos, un atsaucās viens vai divi cilvēki. :D Nebija nekāda CV pieplūduma. Un te nu jāsaka, ka darba vieta ir visai forša (kā pagaidu darbs), nav nekāds darbs pie kases Rimi vai masu produkcijas veikalā, kur visu dienu kājās un nedrīkst runāt ar kolēģiem.
Man nav radies iespaids, ka studenti no sevis iedomājas par daudz. Es saprotu, ka cilvēks kurš jau ir veltījis laiku mācībām vairs negrib nolaisties atpakaļ līdz minimālās algas līmenim. Nekur neteicu, ka jāmaksā 1000, taču bieži vien nav nekādu izaugsmes iespēju. Kā vispār cilvēkam ar bakalauru kabatā noderēs darbs pie kases? Apkalpojošajā sfērā nav nekādas izaugsmes. Tur ņem cilvēkus, kuri vergos par minimālo algu, bieži vien sliktos apstākļos. Ja viņi varētu maksāt mazāk par minimālo, tad ar prieku to darītu. Man nav nekas pret šādu darbu paralēli mācībām, es to atbalstu un pati esmu strādājusi, taču visam sava vieta un laiks.

pilnīgi piekrītu skayas teiktajam. piebildīšu vēl to, ka man vēl absurdāka liekas situācija, ka valsts manu izglītību bija finansējusi 4 gadus, bet darbu tā arī atrast neizdevās, tādēļ devu priekšroku ārzemēm nevis strādāt veikalā Latvijā, kur es ar to minimālo algu nespētu izdzīvot, ņemot vēl vērā faktu, ka tādu maximas pieredzi es neredzu jēgu likt cv, jo tā nekādā veidā nav pat tuvu sasaistīta ar darbu, kurā es vēlētos strādāt (ne prasmju, ne jebkādi savādāk), līdz ar to tāds darbs būtu laika novilkšana. un tās nav ne ambīcijas, ne iedomība, tā ir vienkārši loģiskā domāšana.

Te Īrijā gan darbu jauniešiem bez pieredzes ir nereāli atrast- pat tad, ja pārvaldi angļu, krievu, latviešu un pat vēl kādu valodu...:(

Bet visur, gan LV, gan IRL, gan citās valstīs diezgan daudz dominē blats. Ja tev nav pazīšanās, vari tikai paļauties uz veiksmi.

kad studēju un meklēju darbu,tad tikku uz vienu darba interviju:D .. uz neko dižu nepredentēju .sūtīju CV uz auklītes, pārdevējas amatu. citiem ir grūti atrast darbu pat ja nestudē, var strādāt pilnu darba dienu un kur nu vēl tādi,kuri var strādāt tik pusslodzi.
tagad meklēju otru darbu uz puslodzi, pāris stundām un pašlaik arī neveicas,kaut gan arī sūtu uz vakancēm,kurās nevajag nez kādu izglītību . pašlaik esmu gatava ,kaut vai uzkopt telpas. protams,skatos arī citus amatus.
vienu dienu ieliek sludinājumu un bieži jau nākamajā dienā ir atrast darbinieks